No rītiem gar acīm zib pazīstama ainava, bet pats mītu kaut kur citur. Dažus rītus aizbraucu garām savai pieturai, tik ar skatu pavadot krustojumu, kuru būtu vajadzējis šķērsot, bet nu kurš izgaist autobusa aizmugures logā. Citus atkal izkāpju ātrāk, un apjucis veros apkārt, kur esmu, un kāpēc.
Bet pie darba, kā tāda neriktīga bizbizmārīte, mani sagaidīja melnbalti pumpaina Vespa, un augšstāvā meitene... ha, pie sevis klusībā atzīmēju, ka man jau tagad visas zem 40 ir meitenes, bet pēc - večas... augšstāvā meitene tieši tādā pat kleitā, gandrīz esmu gatavs saderēt, ka balto pumpiņu diametrs sakrita ar bumbuļu izmēriem motorollera krāsojumā, mēģināja samulsināt durvju slēdzenes pirkstu nospiedumu skaneri.
Pa ceļam līdz šavām durvīm, piebeidzot pēdējos malkus, prātoju, kurš tādu draņķi kā Narvesana kafiju izgudrojis, un ka līdz šim kafijas automāts lielajā krūzē man lējis stipri mazāk nekā šorīt. Ej nu sazin, kā tās pogas pareizi jāspiež.