Divas dienas neizgājis no mājas sadomāju aiziet paskriet. Cits jaut nav ko darīt, puķes plūkt un sēnes lasīt dabas parka teritorijā kategoriski aizliegts. Pirmais nepatīkamais pārsteigums bija vēders, kurš lēkāja augšup-lejup pie katra soļa. Laikam jau gēni. Lai ar novēlošanos, tomēr liek par sevi manīt. Vai arī alus. Cīši nosolījos sev skriet tā, kā viņdien redzēju to darām melnīksnēja paskata jaunekli parkā. Noteikti terorists! Modrāks pilsonis, droši vien, aiztecētu uz netālo ASV vēstniecību un izsauktu jūras kājniekus ar plintēm, vai pats mēģnātu viņu nodurt ar zīmuli, bet es vien laiski konstatēju, ka skrien vinš tik pat ātri, cik es eju. Nu varbūt kādu kriksīti ātrāk. Lūk, pēc pirmā apļa (0,8946 km, pēc google maps) sirds sāka aizdomīgi neritmiski sist, kas lika pārskatīt, vai patiešām pārvietojos ar plānoto ātrumu. Toties muskuļi atguva tonusu un vēders pārstāja šūpoties vertikālajā plaknē. Vairs tikai pirms pašas laukā iešanas iedzertais ūdens malks skaļi klunkšķēja kaut kur kreisajā sānā. Otrajā aplī ievēroju, ka alusdzērāji dīķa malā atklāti nosodoši noskatās, kā dipinu garām, traucējot viņu brīvdienu atpūtu. Trešajā aplī labās kājas ceļgals lika atcerēties, kāpēc savulaik bija jāmet miers skriešanai. Paskats laikam bija gana nožēlojams, suņi vairs uz mani nereaģēja. Ceturtā apļa vidū secināju, ka alusdzērāju skatienos nosodījumu nomainījusi patiesa līdzjūtība. Pēc tam apmēram apli mēģināju domās pārcilāt mājas aptieciņas saturu, vai tur vēl aiķēries kāds validols vai korvalols, vai varbūt labāk mest mieru. Domāts darīts! Vēl pēdējo taisni uzsprintoju - ātrāk beigsi, ātrāk tiksi dušā! Vispār nebija sliti. Nākošvasar atka varētu aiziet paskriet, vai aiznākamo.