Rrrrrrr... Psssss... Rrrrrr... Psssss...Ziniet, kas tas ir? Tas ir autobuss rīta sastrēgumā. Kad es to dzirdu, zinu droši, ka nepagūšu pārsēsties tramvajā. Autobuss turpina pukšķināt, pat vācieši apskaustu šo ordnung must sein pedantismu, vēl metrus divus no pieturas staba, spītīgi neatverot durvis. Bet es ātri samierinos, vēl tikai caur autobusa logu uzmetu atvadu skatienu prom braucošajam tramvajam, un jau lauzu galvu par sāpošo kaklu. Izmisīgi mēģinu atsaukt atmiņā, kā sauca slimību, par kuru pirms gadiem padsmit kladzināja visās malās no rīta līdz vakaram un no sirds aicināja investēt vairākkārtējās potēs, bet kopš ministrijas ierēdņi atraduši naudīgākus sponsorus ar lepnākām potēm, to vairs pat nepiemin. vairs ne potē pret t o, ne ārstē, ļaudis pat pārstājuši ar to slimot, un mirīt nost. Nu kas tā bija? Vai tik Čehovs no tās nenomira? Vai arī viņa stāsta varonis dakteris? Skleroze! To es par to, ka nevaru atcerēties, nevis kaklu.