Starp citu, rīt ir Worldwide Pinhole Photography Day. Lieliska iemesls pēc ilgāka pārtraukuma kaut ko nofotografēt.

Kursos datorā, pie kur nosēdos, atradu mapi ar Māras Brašmanes bildēm. Pieņemu, ka tās ir no tā paša izpārdotā fotoalbuma Mana Rīga. Varbūt citā laikā  tajā pat telpā kāds kaut ko stāsta par viņu, vai viņa par kaut ko.

Pašķīru cibu atpakaļ un ieraudzīju, ka rakstu ar vien retāk un retāk. Man nekad nav īsti paticis rakstīt par to, kas man sagādā prieku vai patīk. Tāda sajūta, ka  tik līdz pasaki skaļi, tā viss kļūst neīsts un uzspēlēts, kā tāda neofīta kladzināšana priekšā un pakaļā par to, kā viņu piemeklējis Kristus, Muhameds, Krišna un Dombrovskis. Bet sašust par kaut ko vairs nešķiet nozīmīgi. Varbūt esmu samierinājies? Pieņemt realitāti - tā ir veselā saprāta pazīme vai tieši pretēji? Lūk, tā saucamos disidentus padomju laikos tikai daļu sēdināja cietumos vai izsūtīja uz Rietumiem, citus salika psihenē. Tātad viena daļa bija bīstami, bet otra vienkārši kukū, kas neuztver realitāti adekvāti?