Skatoties lēcējus, atcerējos vienu hohmu no 80.gadu beigām.
Tolaik mums bija viens kārtslēcējs. Pārēji - daudzcīņnieki, juniori utml. mocījās ap četri metri. Kad tie visi bija izstājušies, atnāca Obižajevs un pārlēca cik nu tur vajadzēja, lai tiktu piekārtējā medāļa. Vienā no LPSR ziemas čempionātiem Sporta manēžā, viss noisinājās pēc ierastā scenārija. Obižajevs atnāca uzlēkt vairs neatceros cik. Nav arī būtiski. Pat nevilka nost garās treniņbikses. Taču, ak tu žē, ņem un nogāž latiņu. Taču nav liela nelaime, jo, kā zināms, ir trīs mēģinājumi. Otrais mēģinājums - atkal kaut kas misējas un latiņā krīt. Nedaudzskaitlīgie skatītāji, pārsvarā sacensību dalībnieki citās disciplīnās, ieintriģēti, vai patiešām piedzīvosim sensāciju. Tiesnesis dusmīgi saka, lai šis beidzot ākstīties un novelk taču garās bikses. Obižajevs vilks arī, bet... izrādās, ka īsās bikses apakšā nemaz nav pavilktas.
Beidzās viss laimīgi - ģērbtuves turpat netālu, paguva aizskriet pārģēbties, un pārlēca. Neesmu pārlicināts vai sacensību nolikums ļauj atstāt sektoru sacensību laikā, taču todien neviens konkurents matus skadīt nemēģināja, iespējams, visi jau bija devušies mājup. Tiesneši arī pret stāru bija itin iecietīgi.