Svelmes izmocīts, klunkurēju pa nelīdzeno bruģi uz māju pusi. Dažviet šķērsoju ielu, lai pārietu pretējā pusē. Tas aiz ieraduma, gluži dienā, kad izvairoties no saules stariem, pārvietojies īsiem pārskrējieniem, no ēnas uz ēnu. Aiz muguras klaudzēja kurpu papēži un  ik pa brīdim atskanēja savādi uzsaucieni, tādā kā dziedāšana, tāda kā gaudošana. Lai arī pārvietojos nebūt ne lēni, soļi ar katru mirkli tuvojās. Nami ieliņās ālās pārsvarā bija pamesti. Dažs pavisam, cits tiki uz nedēļas nogali. Tikai vietumis dega kāda laterna, kas izgaismoja ceļu. Sieviete, kas man sekoja, bija jau pavisam tuvu. Katrs jauns kliedziens skanēja gluži kā ausī iebļuts un lika salekties. Tajā brīdī sajutu, ka kurpei atsējusies aukla. Īsti omulīgi nejutos, taču ar vaļēju kurpi arī tālu netiksi. Apstājos, lai to sasietu, tālredzīgi paidams malā, lai netraucētu vēlīno gājēju. Kad atslējos, ierausdzīju viņu apstājušos un stāvam līdzās.
- Kas tu esi? - jautāju,
- Laime.
- Laima, tu? - pārjautāju, vienlaikus atmiņā pārcilādams sen pagājušo dienu paziņu vārdus, meklēdams starp tiem kādu Laimu, vienlaikus censdamies paskopajā apgaismojumā saskatīt viņas seju.
- Nē, tava laime!
- Kāda laime? Un kāpēc pirmīt kliedzi?
- Tāpēc, ka tikai nelaime nenāk brēkdama, dumiķīt.