Vajadzētu uztaisīt tādu instalāciju, līdzīgi kāda bija savulaik Galerijā Centrs - fotoizstāde uz lieliem televizoriem. Tikai nevis veikalā, bet normālā telpā, kur neizskrien cauri, bet pariņķo kādu brīdi, vēlreiz uzmet skatu jau apskatītai bildei.  Un nevis foto, bet video. Tādu, kas mainās ļoti lēni, pavisam nemanāmi. Tu it kā apskaties, bilde kā bilde, tikai nevis piekārta pie sienas, bet ekrānā. Pēc kāda laiciņa uzmet atkal tai skatu, un pārņem sajūta, ka kaut kas mainījies. Uzreiz nevar saprast, it kā ēna krīt savādāk, vai kāda cilvēka žests izmainījies vai mīmika, pēc brīža atkal tas pats. Tad tu kādu laiku neatlaidīgi skaties, mēģinot noķert šo kustību, bet nekā. Tas ir tik pat kā mehaniskā pulkstenī vaktēt minūšu rādītāju - pašu kustību nespēj uztvert,  taču tā ir, iedaļas uz ciparnīcas nepielūdzami tiek noskaitītas viena pēc otras. Ja ko tādu ieliktu kaut kur, kur cilvēki spiesti uzkavēties ilgāku laika sprīdi, nu, tur kādā uzgaidāmajā telpā, pie ārsta, piemēram, apmeklētāji kļūtu gluži vai traki.