Pirmoreiz pēc simts gadu pārtraukuma uzkavējos pilsētā piektdienas vakarā. Neviens, protams, tagad netic, ka man ir tik daudz gadu, taču neko tur nevaru līdzēt, dokumentus līdz nenēsāju, būs jātic uz vārda. Tad nu gāju no Daugavas sporta nama stacijas virzienā un vēroju dzīvi. Apsargi izvadīja no veikala tanti , kura nebeidz vien šķendēties. Man šķiet, viņa bija nedaudz traka. Pa ceļam apsteidzu geju pāri, viņ nekur nesteidzās, kuri bija iepirkušies tajā pašā veikalā. Tā vēstīja iepirkumu maisiņi. Pieturā meitene ''zonglēja ar zizli. Hipnotizējošs skats - zizli atceros, tas bija menbalts, bet meiteni ne. Man šķiet, viņa varētu būt no tām, kuras soļo parādē pūtēju orķestra priekšgalā ģērbusies frakā un apenēs, augsti vēzējot kājas un ik pa laikam pametot gaisā zizli. Jūs zināt, ar ko es runāju. Vēl ur pa celam bija kāds sabiedriskās ēdināsanas iestādījums. Logu rotāja uzraksts Japāņu virtuve. Kad garāmejot ieskatījos, tur izskatījās itin tukšs. Tikai dusmīga paskata japānis, ja ticam tam, kas rakstīts skatlogā, soļoja šurpu turpu pa zāli, bet pie karaokes mikrofona kāda bālģīmju sieviete kaut ko dziedāja. Iespējams, viņa atnākusi bez naudas, saēdusies suši, un nu saimnieks lika viņai atsrādāt noēsto dziedot. Ar ko tas beidzās, nepateikšu - gāju tālāk. Šervudā atkal bija ballīte, tās gan ur tiku anījis arī citkārt. PIe ieejas daži apmeklētāji dzesēja sakarsušās miesas un prātus. vai arī vienkarši ija iznākši paflirtēt, jo nez vai to varēja darīt iekšā, pa durvīm skanēja pagalam skaļa mūzika. Nu, un odi. Bet tie jau tāpat ik vakaru sastopami. To dēļ nav jāuzkavējas pilsētā piektdienas vakarā. Varbūt kādreiz varētu nokavēt pēdējo autobusu un apskatīties, kas notiek vēlāk. Bet tikai tad jānodošinās ar optimistisku laika prognozi naktiij.