Iekāpju vakarā autobusā, nopīkstinu savu ētauonu, ielieku to atpakaļ makā, bet maku - mēteļa kreisajā iekškabatā, nostājos stūrītī un sameklēju radiostaciju, kura tajā brīdī pārlieku nečerkst. Ap to laiku durvis aizveras, un autobuss usāk kustību. Pēkšņi vīrs, kas tur pat visu laiku stāvējis, pārvēršaas par kontrolieri un kategoriski paģēr uzrādīt braukšanas biļeti. It kā nebūtu redzējis visas manis veiktā manipulācijas. Bet, ja prasa, ko darīt, jāmeklē rokā un jārāda. Viņam ir visas tiesības. Tad nu sāku meklēt. Mēteļa sānu ārkabatās - kreisajā nav, labajā tāpat. Tas pats krūšu kabatiņās. Tad pārlūkoju bikšu kabatas. Laime, ka to nav pārāk maz.  Atpogāju mēteli un pārlūkoju jakas kabatas - kreisā... labā... jau domāju vai nesākt no sākuma, bet tad atceros par kreiso iekškabatu. Kā tad, tur jau arī man smaks, bet tajā - biļete.
Šorīt atkal - pagūstu nobraukyt pāris pieturas, kā parādās kontroliri. Esmu labsirdīgs, tāpēc ētaluonu uzrādu uzreiz. Taču, tikko šitie paguvuši izkāpt, pēc divām pieturām uzrodas nākamā komanda. Sēžu stūrītī ar indiferentu sejas izteiksmi, izliekos, ka lasu savas izdrukas, bet pats klusībā mēģinu atcerēties pareizo secību, kādā jāpārbauda kabatas, vienlaikus rēķinot, cik pieturas man vēl atlicis braukt. Taču, vai nu atpazinuši kā vakardienas pasažieri, ja tie bija tie paši kontrolieri, vai arī esmu pārāk mazs un neievērojams, taču visa brigāde pagāja man garām tā arī mani neuzrunādama.