sanāca kaut kā tā.

no vienas puses man teica, ka "tā sāpēt nevajag un sāpes vispār nekad nav normāli", bet no otras puses teica, ka "iedot mēs tev arī neko nevaram, jo analīzes ir ļoti labas un patoloģijas tev arī nav". ko varēja redzēt arī tajās analīzēs, kas bija izdarītas tikai dažas dienas pirms tam, kad mani izdomāja nosūtīt uz stacionāru.

vai es prasīju lai mani hospitalizē? nē. bet man solīja zelta kalnus - "noņemt sāpes" un es piekritu.

neko man nenoņēma. tikai katetru. kuru nenoņēma visu nakti un noņēma no rīta, tā arī neiedot man absolūti neko. pret vakaru galva pārstāja sāpēt pati, kā tas bija arī vienmēr agrāk, bet mugura vairāk vai mazāk pārgāja pret rītu, kā tas arī bija agrāk. protams, ņemot vērā to, ka tā bija mana pirmā nakšņošana slimnīcā ever, varēja būt arī sliktāk, jo te nu var teikt, ka pabiju tur tāpat vien, obviously. dabūju tādu kā lasītavu ar ēdināšanu (žēl tikai, ka vakariņas 17.00.)

man likās, ka mūsdienu medicīna tomēr ir izdomājusi nu vismaz kaut ko nebūt, lai noņemtu sāpes, ja reiz nosūtīja paārstēties uz slimnīcu. izrādās, mūsdienu medicīna paredz, ka "tev vajag tikai vēl drusciņ paciesties". sanāk, epidurālo atsāpinātāju arī dod tikai tad, kad tev jau putas pa muti nāk vai arī tu lomkās taisies atslēgties? nu, tas tā, retoriski jautājumi. kad pāries mugura, viss šis atkal aizmirsīsies uz dažām dienām, droši vien.