Kaut kad tikko es izlasīju Latviešu stāstus, tiesa, nedrīkstēju dot savam balkusgulētājam tos lasīt, jo tad nu tur jau bija katrā stāstā tas, ka vīrietis drīkst dzert un tas pat ir labi. Jā, dzīvi tas padara krāsaināku, nudien. Bet grāmata nelika vilties, jo man patīk vienkāršība, dzīvē, mūzikā, literatūrā, gaisā un vispār. Pavirši lasīju daudzas dzejas grāmatas, jo dzeja ir kā desmaizes, ko es bieži vien atstāju aizkostas kaut kur uz galda, palodzes vai ārā. Aizvakar nopirku Vīrietim uz Ziemassvētkiem grāmatu Dziednieks un pati vilcienā sāku lasīt un nemaz neatdevu, tā gan mani aizrāva kā mikijmauši 3.klasē, grāmata bija mazliet līdzīga Lejiņa Zīmogs sarkanā vaskā, vismaz rakatīšanas manierē, taču varēja just, ka Lejiņš nebija grāmatu rakstījis pa pusei ar speciālistiem, bet vairāk balstījies uz saviem pieņēmumiem. Dziedniekgrāmatu pabeidzu jau vakarvakarā, par spīti tam, ka grāmatas biezums tuvojās Faulza Burvim (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
fake_plastic, tā grāmata nav pie tevis?). Un tagad man ir bail kaut ko lasīt, šorīt sāku šķirstīt Bowling alone, vai kaut kā tā to grāmatu sauca un tikai ar lielu piespiešanos noliku to malā. Zinu, ja sākšu, tad tas atkal būs nebeidzamais stāsts - es riju grāmats kā vardes mušas, - ātri, nejūtot mēru un nezinot, kad apstāties. Un visa brīva šodiena. Ko lai es daru, ja nelasu? Speciāli atbraucu uz Rīgu spēlēt Monopolu, bet arch mani piekāsa.