Sūrreālisms - Post a comment

Tā kā priekšrecenzijai līdzīgs priekšmets par dažiem ļoti sasodīti glītās un lieliskās Survival Horror videospēles Siren aspektiem.

Šķiet, ka beidzot būšu iemācījies mīlēt šo spēli, kuru līdz šim cienīju tās inovativitātes un ūberfakinētā grūtuma dēļ.
Iemācījos to novērtēt un tās daudzos, īsos, bet sasodīti ilgi spēlējamos, atkārtojošos variantus - viena karte var saturēt vairākas spēlējamās reizes - misijas: līdz pat trim, šķiet.

Iemācījos cieīt spēles mazlineāro uzbūvi un šo rekursīvo variantu repetetīvo, tomēr citādo, savādo dabu: ir karte, no sākuma dod pirmo misiju, pēc tās iziešanas: otro. Un ja neesi kaut ko variantā pamanījis, tad atsviedīs nepieciešamību iziet variantu vēlreiz, lai atrastu pazaudēto. Un ne vienmēr viena varianta visas instances būs spēlējamas ar vienu un to pašu personāžu. Iekš Siren ir kādi 9 spēlējamie personāži, kuri savu gaitu laikā satiek viens otru tiešā vai pastarpinātā veidā, vai nesatiek vispār. Un spēles stāsts ir lipināms kopā kā puzle, kur viens tās gabaliņš ir viena protagonista piedzīvotais viena varianta instancē. Interesants koncepts.

Interesants ir arī progress: nav gluži lineāri, nav arī hronoloģiski, bet ir pakārtoti atslēgnotikumiem, kuri savstarpēji saista protagonistus vai protagonistu + notikumu: savāc to, atrodi to, izmanto to un tad parādās uzraksts, ka ar to un to cilvēciņu var spēlēt tās un tās kartes otro misiju.

Katrā ziņā: Siren ir fucking baisa, spriedzē turoša un sasodīti nenormāli grūta - kapitāls Trial-and-error + stealth + Survival Horror!!!
Varianti pēc būtības ir īsi, bez šķēršļiem caur tiem varētu izskriet pāris minūšu laikā. Bet tas, kas Siren padara par Siren, ir tieši šie šķēršļi, kuri ir gan skaitliskā, gan fiziskā pārsvarā. Protagonisti spēlē ir vāji, antagonisti - spēks un masa. Un spēlētājam, lai gūtu progresu, ir JĀLIETO savas smadzenes - stratēģiski jāizdomā dažādi veidi kā apiet un pieveikt antagonistus, lai no punkta A nokļūtu līdz punktam B, tad uz C, D, u.tml. Bet, ja pretinieks Tevi pamana - tas nozīmē teju vai garantētu nāvi uz līdzenas vietas un varianta atsākšanu vai nu no jauna, vai no čekpointa. Pirmajā daļā zuda pat savāktie priekšmeti, kas teju vienmēr nozīmēja varianta atsākšanu. Iekš otrās daļas - ir nedaudz vieglāk.
Ņemot vērā visu minēto - vidējais varianta ilgums iekš Siren ir ~30min un vairāk. Laiks tiks tērēts domājot, skatoties caur antagonistu acīm, SĪKI un smalki pētot karti, meklējot veidus kā izvairīties vai tikt galā ar pretinieku, slēpjoties un trīcot bailēs: kaut tik mani nepamanītu. Kapitāla spriedze.

Šādas spēles uzbūves dēļ spēli nav ieteicams ņemt rokās tiem geimeriem, kuriem ir mazs pacietības mērs, kuriem ir vāji nervi un kuri nav vērīgi - šī spēle ir jāspēlē vai nu PAMATĪGI (lasot visus dokumentus, pētot ikkatru kartes pikseli, klausoties katru dialogu un skatoties caur katra antagonista acīm, cenšoties ar šo game-play elementu saskatīt kādu progresam vitālu niansi, priekšmetu, u.tml), vai nemaz - vidusceļa nav.
Spēle, kura ir sasodīti unikāla un grūta - bez precedentiem.

Chris (tas, kurš Chris @ Chris' Survival Horror Quest) teica:

"Here's what I wish somebody had told me before I started playing Siren:
- Don't let the first level turn you off. It's by far the worst level in the game. It gets much better.
- Investigate EVERYTHING. If your character comments on something, hit triangle to bring up the menu and see if there is any interaction to be had. Even if something looks like useless background, investigate it.
- Turn your flashlight off. The game is amazingly dark, so pump the brightness on your TV up. The shibito can see you from further away if your light is on.
- Since each game area is used for multiple missions with multiple goals, a lot of the areas have stuff in them that isn't relevant the first time through. If you think you see a clear path to the end but are troubled that you seem to be skipping half the level, don't worry about it. The clear path is usually correct, and in future missions you'll have plenty of time to traverse the rest of the level.
- Just because you can see yourself through the eyes of a shibito doesn't mean that the shibito himself realizes you are there. The shibito can see in the dark much better than you can, but they have a limited awareness. Once you get the hang of how far each shibito can really see, you can pick out much better hiding places. This works both ways, though. Occasionally you will encounter a shibito that has exceptionally good eyesight (like a sniper), and he may be able to see you even though you don't appear to be visible when looking through his eyes. Beware.
- Don't worry about using a FAQ on this game. It's so freaking hard that you have to be pretty hardcore to complete it without a FAQ, esp. if you want to get all the items.
- Avoid combat whenever possible. You will suck at combat, trust me. It's much safer to sneak."

Visu, ko es un viņš teicis par pirmo Siren var attiecināt arī uz otro, lai gan otrā ir krietni vieglāka, bet joprojām: grūtākā no Horror spēlēm, kādu esmu spēlējis (OK, vēl Martian Gothic: Unification ir grūta). Iekš pirmās Siren caureju izmantoju pēc kādām 8 game-play stundām, bet iekš otrā vēl nav nācies izmantot, jo tā dod skaidrākas norādes par mērķiem un to sasniegšanu: dara visu to, ko pirmā daļa nedarīja, tamdēļ pirmā ir ūbergrūta, dažkārt līdz pat smieklīgam līmenim.

Te var palūrēt uz to, kas ir Siren:
http://www.gametrailers.com/search.php?s=siren
http://www.gametrailers.com/player/8989.html

Siren, kā redzams iekš tiem video, sniedz arī gana daudz virtuāla bradājuma sajūtu - ārkārtīgi prasmīga atmosfēras un estētikas masturbācija.