Sūrreālisms - May 2nd, 2010

Ierosināja man nodarboties šodien ar UE. Liku priekšā dažas opcijas, no kurām pati saistošākā man šķita jau viena vairākkārt apmeklēta objekta apmeklēšana – līdznācēji tajā vēl nebij' bijuši. Pēc krietnas Metal, alus un maltītes baudīšanas, ieradās līdznācēju un devāmies ceļā.

Caurums, uz kuru cerēju, izrādījās apcirpts un aizaudzis – interesanti gan. Bet bēdīgi. Tas nozīmē to, ka jāiet nepatīkamais ceļš caur sētu un tās iemītnieku kaitināšanas sensoriem. Pareizā taktika: doties nestostoties. Tā arī tiek darīts – pavisam drīz esam uz jumta un mūs ierauga kāds no iedzīvotājiem. Stāvs pazūd no loga. Uzkāpju uz nākamā jumta un atveras logs, no kura izlien dialoga uzsākums:
- Ko jūs uz tā jumt atkal? Jūs jau man te salauzāt to jumtu! Davai lejā!
- Es te vispār tikai pirmo reizi! Mēs atnācām pafotografēt objektu.
- Lejā davai! Nost no jumta!
- Bet mēs jau esam uz tā, kāda jēga būtu tagad iet lejā, ja mēs jau esam uz tā!
- Lejā, ja nē – paņemšu bisi!
- Mēs tikai pafotografēt – atpakaļ pa jūsu jumtu vairs nenāksim, atradīsim citu ceļu.
- Lejā davai!
- Bet kāda jēga – tāpat mēs jau uz tā esam izdarījušu spiedienu un ja ietu lejā, izdarīsim vēl lieku. Atradīsim citu ceļu, atpakaļ te nenāksim!
- Jā!

Uzlīdām uz pēdējā jumta un nozudām no iemītnieka redzes loka. Skatam paveras ne viena vien izmaiņa: katlu mājas instalācijas ir pazudušas, dažas palīgēkas apskādētas vai nav vispār un teritorijā nozāģēti koki! Kāds metāla griezējs ne pa jokam ir strādājis. Ar katru nākamo soli tuvāk ieejai konstatēju visnotaļ drastiskās izmaiņas apkārtnē – metāla konstrukcijas palikušas vairs tikai vietām. Strādāts ar tādu visatļautību, it kā paši saimnieki būtu plosījuši savu objektu, lai tiktu pie naudiņas. Bet tas nešķiet ticami. ( Action )
 

Lūk, parādīja man šo attēlu un sagribēju radīt ko līdzīgu. Savā prātā nedaudz apspēlēju domu un advancēju to. 1. Versija – apķēpāju krāsotāju skotču (papīra) ar marķeri. Meh. 2. Versija – apķēpāju skotču-parasto. Meh.
3. Final versija: paņēmu kodoskopa plēvi, uzliku uz tās lukturi, apvilku ar papīra nazi, iegūstot plēves riņķīti, nokrāsoju to ar marķeri, pieliku pie luktura, eksponēju un atzinu par labu esam. Ar dažādu krāsu marķeriem tieku pie dažādām krāsām un paterniem, kuri kopā, saplūstot iekš kustības, veido toņus no RGB pamatkrāsām. Kustības virziens arīdzan ietekmē tonalitāti. Nais.
Atlika jautājums par ērtu “uzgaļu” mainīšanu. Risinājums – atcerējos par fotofilmiņu konteineriem. Izrādījās, ka vislabāk der vecās Svema fotofilmiņas konteinerīša plastmasas vāciņš – uz mana luktura der gandrīz kā uzliets un ir no mīkstas plastmasas. Tātad, nav jābaidās, ka pārstaipīšanas dēļ saplīsīs. Un mīkstuma dēļ vēl varēja ērti izgriezt vidu vienam vāciņam un atstāt vidu citam. Tas, kura vāciņš ir atstāts, strādās par difūzeri un nelielu tumšinātāju – gadījumam ja nepludināta gaisma būtu par niknu vai nebūtu pareizais zīmēšanas instruments. Kā arī par “uzgalīšu” pārnēsājamā fotofilmiņu konteinera noslēdzēju. Tas ar cauro vidu tā kā neder vairs par vāciņu, hehe.
Tātad, tikt pie krāsu dažādības nav problēmu. Kodoskopa plēve + marķeri vai printeris atrisina jebkuras krāsas potenciālo deficītu. Tagad man vajag tikai mākslinieku un digitālo fočiku, kuram nav ierobežots ilgās ekspozīcijas laiks! Protams, var to darīt arī ar filmiņaparātu, bet trūkums ir tāds, ka uzreiz nevar novērtēt rezultātu un vajadzības gadījumā pārtaisīt. Un fakts vēl tāds, ka patreiz aparātā ir BW filmiņa...

( Krāsu demo )