Diapozitīvs - October 9th, 2009

Uzlieku skanēt Behexen - Let The Horror And Chaos Come un slānīšu blastbīta ritmā (un nekādā citā) klaviatūru: Vakar paverdzinājām režisoram un operatoram līdzīgus humanoīdu reproduktīvās sistēmas vai Dieva veidojumus bradāšanai. Nu, ne gluži paverdzinājām, bet vienkārši pavadājām pa vietām, par kuru eksistenci zem Rīgas civilizētās virskārtas viņi nebija īsti nojautuši. Izvazājām tā visnotaļ interesanti. Tramvajs. Atrādu verķim CH₃CH₂OH līdzīgo priekšmetu un sākam ceļu UZ.
Protams, tramvajā ir cilvēki un protams, ka arī tantiņu sugas pārstāve. Spamam palaimējās šai pieskarties ar somu (netīšām, bet būtu pelnījusi, ka tīšām) un tantiņa eksplodēja, stāstot par to, ka jauniešiem nekādas cieņas un goda. Bet es teatrāli un skaļi apmēram tā: [kritizējošā tantiņu balss] „Kādas tās tantiņas mūsdienās, galīgi ne cieņas, ne goda – nevar palūgt cilvēkiem pārtraukt kādu neapzinātu darbību, bet sagaida, kad nokaitinās, lai varētu nolamāt!”. Pašrīkoto izrādi pārtrauc pietura.
Pirmā fiziskā pārbaude: Jumts. Tur arī nācās iegūt/adaptēt kameras ignorances parametru, kas, manuprāt, man izdevās visnotaļ labi, ņemot vērā manu dabisko kautrību, kura mazinās ar katru Rīgā pavadīto gadu. Jumti labi, jumti gardi, ja vien mans iekšējais perfekcionists nepiekasītos luktura staru ģeometrijai pēc tā izjaukšanas un salikšanas kopā. ( Behexen - Blessed Be The Darkness )