20 velokilometri un trīs stundas ziemas estētikas
Mar. 13th, 2009 | 10:16
Skan: Alghazanth - With Black Aureoles
Bloodoline - Voyage Till Death
Ceturtdiena, 2009. gada 12. marts. Nule kā tā nopietni uzsākta velosezona - braucamais vakar tika glīti sakopts un ieeļļots, kā arī riepās pērnās vasaras gaisam klāt tika pievadīts šīs ziemas gaiss. Un nu biju riteņbraukšanas sajūtas varā. Bet laiks darbā visnotaļ lēni vilkās. Varbūt tāpēc, ka prātā bija un ir tik dažas domas: sievietes, Metal, velo un arīdzan UE?! Tieši pēdējais nomocīja visvairāk - rīta pusē noskatīju objektu iepazīšanai un nu tas man nedeva mieru visu dienu! Un kā gan lai viens no maniem fetiša tipa objektiem dotu man mieru? Neiespējami!
Cephalotripsy - Uterovaginal Insertion Of Extirpated Anomalies
Atrodu info, ka vismaz 2008. gadā noskatītais objekts ir bijis tādā stāvoklī, kādā es to vēlos atrast, proti - pamests un ar laika zobu pēdām - bez to divkājaino deģenerātu klātbūtnes. Apraksts gan bija gauži nabadzīgs un bildes ar neko dižu par objektu neliecināja - no vienas puses tas ir skumji, bet no otras - vedina vairāk izzināt pašam un pēcāk turpināt runāt mīklās, lai sargātu objektu un lai tas netiktu piesmiets un demolēts kā prostitūtas vagīna.
Amagortis - History Bodies
Nu jau esmu uz riteņa un ceļā - visapkārt man ir Rīga - valga, balta, melna un salta, pilna senatnes romances - gluži kā tīkama gotmeitene. Tā puskrēslas pavadīta traucas man garām, atrādot man piemirstās savas ķermeņa daļas. Izvairīdamies no parazītiem un šķēršļiem un atceroties to, cik sasodīti lieliska ir riteņbraukšanas padarīšana, turpinu ceļu, bet šoreiz ir citādi - pirmo reizi braucu ziemā, turklāt ar galēji nodilušām riepām. Bet tas izrādās jautri un bez protektora Rīga sagādā man lieliskas papildus baudas - jo mazāk gumijas, jo labāk? Lai nu kā - neatlaidīgi tuvojos mērķim, aiz sevis atstājot glīto, velodatora skaitīto Rīgas miesu, līdz beidzot biju ticis līdz mērķim. ( ... tālāk ... )
Ceturtdiena, 2009. gada 12. marts. Nule kā tā nopietni uzsākta velosezona - braucamais vakar tika glīti sakopts un ieeļļots, kā arī riepās pērnās vasaras gaisam klāt tika pievadīts šīs ziemas gaiss. Un nu biju riteņbraukšanas sajūtas varā. Bet laiks darbā visnotaļ lēni vilkās. Varbūt tāpēc, ka prātā bija un ir tik dažas domas: sievietes, Metal, velo un arīdzan UE?! Tieši pēdējais nomocīja visvairāk - rīta pusē noskatīju objektu iepazīšanai un nu tas man nedeva mieru visu dienu! Un kā gan lai viens no maniem fetiša tipa objektiem dotu man mieru? Neiespējami!Cephalotripsy - Uterovaginal Insertion Of Extirpated Anomalies
Atrodu info, ka vismaz 2008. gadā noskatītais objekts ir bijis tādā stāvoklī, kādā es to vēlos atrast, proti - pamests un ar laika zobu pēdām - bez to divkājaino deģenerātu klātbūtnes. Apraksts gan bija gauži nabadzīgs un bildes ar neko dižu par objektu neliecināja - no vienas puses tas ir skumji, bet no otras - vedina vairāk izzināt pašam un pēcāk turpināt runāt mīklās, lai sargātu objektu un lai tas netiktu piesmiets un demolēts kā prostitūtas vagīna.
Amagortis - History Bodies
Nu jau esmu uz riteņa un ceļā - visapkārt man ir Rīga - valga, balta, melna un salta, pilna senatnes romances - gluži kā tīkama gotmeitene. Tā puskrēslas pavadīta traucas man garām, atrādot man piemirstās savas ķermeņa daļas. Izvairīdamies no parazītiem un šķēršļiem un atceroties to, cik sasodīti lieliska ir riteņbraukšanas padarīšana, turpinu ceļu, bet šoreiz ir citādi - pirmo reizi braucu ziemā, turklāt ar galēji nodilušām riepām. Bet tas izrādās jautri un bez protektora Rīga sagādā man lieliskas papildus baudas - jo mazāk gumijas, jo labāk? Lai nu kā - neatlaidīgi tuvojos mērķim, aiz sevis atstājot glīto, velodatora skaitīto Rīgas miesu, līdz beidzot biju ticis līdz mērķim. ( ... tālāk ... )