Diapozitīvs - Post a comment

Laikam lēnām iezīmējas, kāpēc man analogais formāts patīk labāk: tas nav perfekts, tam ir savs raksturs.

- Aizejot uz koncertu, lietas nav perfektas: sākot no pastūžu dūkoņas, kas sola labi pavadītu laiku, turpinot ar cilvēciskām kļūdām un nobeidzot ar telpas akustiskajām īpašībām, kas piešķir savu nokrāsu skaņai. Un koncerti ir vieta, kurā muzonu jūt īpašāk un šaubu tur nav. Tas jau ir notikums. Nereti klausos tieši koncertu ierakstus, lai to sajustu mājās.
- Studijas ieraksts nav nekādas neitralitātes etalons: tur ne tikai katras studijas unikālā akustika ietekmē skaņu, bet arī iesaistīto personu miksēšanas gaumes un izpratnes par labu skaņu. Cik inženieru, tik skanējumu. Kāda nu tur tehnoloģija atrodama, tā nu skanēs. Značit - cik studiju, tik "neitralitāšu"? Bullshit.
- Izvairos no 4k filmām - tur jau redz pārāk daudz un lietas zaudē savu iecerēto reālismu, ja tas meiko sensu. Līdzīgi kā spēlēs - HDR bums. Lai gan kompozīcijā svarīga vieta ir klusumam jebšu detaļu trūkumam, kas izceļ būtisko. HDR HDR dēļ ir vēzis, plakanizē visu, atņemr raksturu un cirtienu. Trendi akli trendo - ko padarīsi.
- Neliels daudzums trokšņu maskē feikotās dekorācijas, lietas līdz ar ko izskatās reālākas. Tāpēc man piedur DVD attēls un tāpēc silti atceros VHS - vairāk vietas fantāzijai, kas sliecas papildināt redzēto. Acis un ausis ir analogas sistēmas, digitāls tām pārāk plastmasīgs.
- Ieslēdzu Igorrr - Amen caur FLAC un tas cepī daudz mazāk par plates skanējumu, lai gan platēm pārmet neprecizitāti un rezonanses. Koncerti nav precīzi un tur ir liela bauda.
- Fotogrāfijā digitālais sensors nodarbojas ar krāsu minēšanu - pustonīši un cetrutdaļtonīši pazūd, krāsu apstrādes algoritmiem piemeklējot tuvāko toni pēc limitētā RGB vai Adobe gamuta, esot vēl atkarīgam no displeja tehnoloģijas, kas visbiežāk ir grēcīgs risinājums. Tāpēc digitāls nereti izskatās mākslīgs, plastmasīgs - trūkst mikrodetaļu.
- Nofočē ar neperfekto diafilmiņu un projekcijā sēdi kluss, baudot apstulbinošu krāsu bagātību. Es pēc dabas savā fotogrāfijā tāpat sliecos neatspoguļot realitāti, tā vietā cenšoties būt interpretatīvam, tāpēc vēl jo vairāk pavelkos uz filmas graudu, ierobežoto dinamisko diapazonu un raksturu. Raksturu, nevis platsmasu.
- Patīk pieeja, ka labums rodas ierobežojumos, nevis vispārējā ērtumā.