|
[Feb. 14th, 2019|11:16 pm] |
varu apgalvot pavisam droši, no pieredzes, ka tad, kad cilvēks piedzimst vai nomirst, debesis atveras un izplūst ļoti spēcīga enerģija, viss piepildās ar gaismu. šeit arī aug kājas tai ar visādu huiņu apaugušajai svētuma sajūtai. es to protams ne redzu ne dzirdu, jo neesmu ne vizuāls ne audiāls cilvēks, bet jūtu, un šo sajūtu nevaru izdomāt. nav tā, ka es daudz ko un visur jūtu, es neesmu ekstrasenss. jūtu šo, un dažreiz spokus. |
|
|
Comments: |
| From: | blond |
Date: | February 14th, 2019 - 11:36 pm |
---|
| | | (Link) |
|
ai, tas "enerģija kas izplūst no debesīm" man šķiet diezgan apšaubāmi. pie katras piedzimšanas un katras nāves? tad jau tām debesīm visu laiku jāstāv vaļā.
| From: | annuska |
Date: | February 14th, 2019 - 11:53 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Nu bet notiek iemiesošanās un izmiesošanās! Un viņas nevis stāv vaļā, bet paveras mazi caurumiņi
| From: | blond |
Date: | February 14th, 2019 - 11:54 pm |
---|
| | | (Link) |
|
ok, lai nu būtu
nu te varētu daudz runāt par to, ko mēs katrs saprotam ar vārdu "debesis"; to var mierīgi definēt arī kā citu realitātes slāni, bet ļoti spēcīga rezonanse tuvākajā apkārtnē
Bet ja nu tā rezonanse ir vienkārši savas un apkārtējo emocijas? Varbūt, ka nekā cita nav (spoku un debešu), bet ir tas, kā cilvēki jūtas un tas rada šīs pieredzes.
var būt ka nav nekādu cilvēku un nav subjekta objekta nošķīruma, pilnīgi viss var nebūt. kā izdibināt šīs ar aci neredzamās lietas? kā atšķiras Dievs no vēlmes, lai viņš būtu? to nav iespējams nekā pateikt. | |