Tādos vakaros, kā šis, es atgūstu dzīvesprieku. Lieliska izrāde (par kuru gan es diemžēl nedrīkstu runāt ar dzīvesbiedru, jo viņš ies tikai rīt), priekšā Lieldienu brīvdienas ar braukšanu uz laukiem (pirmo reizi divos mēnešos prom no slimnieku kopējas pienākumiem), un mammai, galu galā, ir redzams progress. Lai gan es vēl arvien līdz galam neticu, ka viņa "celsies un staigās", tas tomēr milzīgi motivējoši mums visiem. :
(Mazs mīnuss tam visam - no priekiem nespēju aiziet gulēt un iedzeru franču plūmju brendiju, kas ir vienkārši izcils un par smieklīgu cenu - neteikšu, kur)
(Mazs mīnuss tam visam - no priekiem nespēju aiziet gulēt un iedzeru franču plūmju brendiju, kas ir vienkārši izcils un par smieklīgu cenu - neteikšu, kur)
Comments
man ir ļoti daudz dažādu nenoformulētu domu, dažas ir skaidri pozitīvas un dažas ar cedelīti "interesanti, gribētu par to ar kādu parunāt (vai padomāt vēl vai redzēt vēlreiz)". Kopsavilkums: interesanti, ko par to visu teiktu Gruzdovs (ņemot vērā viņa manieri, iestudējot krievus)
Gruzdovs sēdēja man priekšā, izskatījās apmierināts. Man šai izrādē neradās jautājumi "ko par to teiktu kāds cits", jo to saka konkrēti Hermanis. Un man nebija jautājumu vispār, tik pilnīgi viss likās. Nē, jautājumi varbūt bija pēc 1. cēliena, bet pēc tam viss pilnīgi salikās pa vietām. Un tieši tas, ar kādu, burtiski, vienu mazu s cēniņu Hermanis visu salika, kā punktu uz i, pēdējā brīdī - to es uzskatu par absolūtu meistarību. Jo negaidīju nekādu katarsi, negaidīju šo vispārinājumu un savākšanos. Vienkārši jumts aizbrauca.