Kristīne Želve. Meitene, kas nogrieza man matus. :
Ļoti dzīvi, ļoti asprātīgi, un, galvenais, nesamāklsoti stāstiņi. Tāda svaiguma un viegluma elpa, kādas jau ilgi pietrūcis latviešu literatūrā. Smalki vērojumi, vietām ļoti precīzas noskaņas. Patīkami lasīt. Tiesa gan, man ir iebildumi un pat viegla alerģija pret pārāk bieži lietotiem kursīviem un verzāļiem nolūkā izcelt un pastiprināt atsevišķu vārdu nozīmi. Tas man šķiet ne pārāk labs stils un zināmā mērā noiets etaps:) Taču, ja to lieto tik konsekventi un nepārnes, es tā ceru, nākamā krājumā, kuru es gribētu sagaidīt, tad to var akceptēt un pieņemt, ka tas ir apzināti lietots koncepts, kurš šai grāmatai pat kaut kā stilistiski piederas.
Kopumā tāds iespaids, ka stāsti radušies no jaunības pierakstiem, iespējams, tai mazajā grāmatiņā, no kuras Kristīne lasīja Dienas balvas pasniegšanas skaipa sižetā. Titulstāstā, kurš man personīgi nelikās vislabākais, pat rodas sajūta, ka autorei ir bijušas zināmas grūtības atteikties no sevis citēšanas, kad tas vairs sižetam un stāsta kopnoskaņai vairs īsti neko papildus nesniedz.
Stāstu ir maz, bet vairāk nemaz arī neprasās, jo, cik tad par TO var rakstīt. Uz grāmatiņas beigām (triptihs "Aktieri") sāk šķist, ka arī autorei ir apnicis un jaunības piezīmju apcirkņi izsmelti. Šai triptihā arī vienīgā, manuprāt, drusku neveiklā un sadomātā epizode - pirmizrādes ballīte. Vispār, šo stāstu es vērtētu kā sliktāko.
No atlikušajiem grūti būtu izcelt vislabāko. Man patika visi.
Lasot grāmatu it bieži piemeklē déjà vu sajūta, jo varētu teikt, ka viss, kas notiek ar grāmatas stāstu varoni, kas nepārprotami ir pati Želve, ir noticis arī ar mani, tāpēc grāmatu lasīt ir kā gremdēties atmiņās, brīžiem interesanti, brīžiem arī drusku garlaicīgi.
Bet kopumā - nu labi!
Ļoti dzīvi, ļoti asprātīgi, un, galvenais, nesamāklsoti stāstiņi. Tāda svaiguma un viegluma elpa, kādas jau ilgi pietrūcis latviešu literatūrā. Smalki vērojumi, vietām ļoti precīzas noskaņas. Patīkami lasīt. Tiesa gan, man ir iebildumi un pat viegla alerģija pret pārāk bieži lietotiem kursīviem un verzāļiem nolūkā izcelt un pastiprināt atsevišķu vārdu nozīmi. Tas man šķiet ne pārāk labs stils un zināmā mērā noiets etaps:) Taču, ja to lieto tik konsekventi un nepārnes, es tā ceru, nākamā krājumā, kuru es gribētu sagaidīt, tad to var akceptēt un pieņemt, ka tas ir apzināti lietots koncepts, kurš šai grāmatai pat kaut kā stilistiski piederas.
Kopumā tāds iespaids, ka stāsti radušies no jaunības pierakstiem, iespējams, tai mazajā grāmatiņā, no kuras Kristīne lasīja Dienas balvas pasniegšanas skaipa sižetā. Titulstāstā, kurš man personīgi nelikās vislabākais, pat rodas sajūta, ka autorei ir bijušas zināmas grūtības atteikties no sevis citēšanas, kad tas vairs sižetam un stāsta kopnoskaņai vairs īsti neko papildus nesniedz.
Stāstu ir maz, bet vairāk nemaz arī neprasās, jo, cik tad par TO var rakstīt. Uz grāmatiņas beigām (triptihs "Aktieri") sāk šķist, ka arī autorei ir apnicis un jaunības piezīmju apcirkņi izsmelti. Šai triptihā arī vienīgā, manuprāt, drusku neveiklā un sadomātā epizode - pirmizrādes ballīte. Vispār, šo stāstu es vērtētu kā sliktāko.
No atlikušajiem grūti būtu izcelt vislabāko. Man patika visi.
Lasot grāmatu it bieži piemeklē déjà vu sajūta, jo varētu teikt, ka viss, kas notiek ar grāmatas stāstu varoni, kas nepārprotami ir pati Želve, ir noticis arī ar mani, tāpēc grāmatu lasīt ir kā gremdēties atmiņās, brīžiem interesanti, brīžiem arī drusku garlaicīgi.
Bet kopumā - nu labi!
Comments
Nopirkšu tomēr arī jauno Žoludi (veco gan neesmu lasījusi un pēc jura_tilta atsauksmes pat negribas) - jo man īsziņu atsūtīja Inga Ābele, savā eksaltētajā stilā - tipa, KO TU PAR TO DOMĀ???
varbūt tā ir taisnība, ka latviešu literatūras adekvātai uztverei traucē šaurais loks un pazīšanās (lai gan skaidrs, ka nav - kas ir slikts, tas tāds ir), jo es Žoludi nekādi nevar usaņemties tieši tāpēc, ka traucē viņas fiziskais tēls. Kurpretim dažiem viskaut ko var piedot, jo viņi ir tik forši dzīvē. Tas ir šausmīgi, es zinu. Esmu slikts, neuzticams, lasītājs.
es žoludes fizisko tēlu nemaz nepazīstu, tā ka mans vērtējums būs pilnīgi brīvs no blakus apstākļiem:)
bet nu nē, kas ir labs, tas ir labs, un kas nav, tas nav, tieši kā tu saki. grūtāk ar to, kas pa vidu.
bet nu nē, kas ir labs, tas ir labs, un kas nav, tas nav, tieši kā tu saki. grūtāk ar to, kas pa vidu.
(Reply to this) (Parent)
sinamura, kā t noproti, es to grāmatiņu tomēr atradu, nebija viņa nekādā briselē. tā ka vari dabūt jaunnedēļ.
Es apņēmu grāmatnīcā pašķirstīt un man likās, ka no literatūras tur maz - ka tie būtībā ir tādi dullas jaunības atmiņu "pastāstiņi". No otras puses, atsauksmes pārsvarā lasu labas, nevaru saprast - varbūt tomēr ir vērts izlasīt?
(Reply to this) (Thread)
vispirms jau vajadzētu atbrīvoties no pieņēmuma, ka "dulli jaunības pastāstiņi" nav literatūra. it kā literatūrai vajadzētu kaut kādu nāvīgi smagu virsuzdevumu. tieši ar to jau, manuprāt, smagi slimo virkne latviešu autoru, ļimst zem misijas smaguma. bet te - tīrs prieks, pašironija, humors un jaunības grūti forumlējamās ilgas un dziņas - vai tad ar to ir par maz?
Nē, nē, es nedomāju, ka literatūrai jābūt ar "nāvīgi smagu virsuzdevumu". Tajā pašā laikā es nedomāju, ka viss, kas ir piedzīvots un pierakstīts, visādi amizantie piedzīvojumi, ir saucami par literatūru. Es pilnīgi pieļauju, ka arī no savām dienasgrāmatām, kuras rakstu jau 13 gadus, varētu atsijāt sauju aizraujošu notikumu, par to, kā jauns un naivs cilvēks mācās dzīvot, bet diez vai es to uzdrīkstētos saukt par literatūru un piedāvāt kādam izdot grāmatā.
Bet prieks, pašironija un humors ir vērtības, protams. Nu, droši vien tiešām jāizlasa un tad jāspriež, ar pašķirstīšanu grāmatveikalā ir par maz.
Bet prieks, pašironija un humors ir vērtības, protams. Nu, droši vien tiešām jāizlasa un tad jāspriež, ar pašķirstīšanu grāmatveikalā ir par maz.
tev ir pilnīga taisnība, ka "ne viss, kas...", bet Želves stāstiem tomēr ir kāds vēstījums, pēcgarša, lai ko tas nenozīmētu, vārdu sakot - viņi ir šaipus tai jocīgai un grūti formulējamai un trauslai robežai, kas atšķir "pierakstus" no "literatūras"