blond

vispirms jau vajadzētu atbrīvoties no pieņēmuma, ka "dulli jaunības pastāstiņi" nav literatūra. it kā literatūrai vajadzētu kaut kādu nāvīgi smagu virsuzdevumu. tieši ar to jau, manuprāt, smagi slimo virkne latviešu autoru, ļimst zem misijas smaguma. bet te - tīrs prieks, pašironija, humors un jaunības grūti forumlējamās ilgas un dziņas - vai tad ar to ir par maz?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, nē, es nedomāju, ka literatūrai jābūt ar "nāvīgi smagu virsuzdevumu". Tajā pašā laikā es nedomāju, ka viss, kas ir piedzīvots un pierakstīts, visādi amizantie piedzīvojumi, ir saucami par literatūru. Es pilnīgi pieļauju, ka arī no savām dienasgrāmatām, kuras rakstu jau 13 gadus, varētu atsijāt sauju aizraujošu notikumu, par to, kā jauns un naivs cilvēks mācās dzīvot, bet diez vai es to uzdrīkstētos saukt par literatūru un piedāvāt kādam izdot grāmatā.
Bet prieks, pašironija un humors ir vērtības, protams. Nu, droši vien tiešām jāizlasa un tad jāspriež, ar pašķirstīšanu grāmatveikalā ir par maz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tev ir pilnīga taisnība, ka "ne viss, kas...", bet Želves stāstiem tomēr ir kāds vēstījums, pēcgarša, lai ko tas nenozīmētu, vārdu sakot - viņi ir šaipus tai jocīgai un grūti formulējamai un trauslai robežai, kas atšķir "pierakstus" no "literatūras"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ā, nu tas arī ir tas, ko gribēju zināt, paldies. :)

(Reply to this) (Parent)