Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Es un Visums

Iesākumā vēlos visus informēt ar ļoti ierastu un pagalam garlaicīgu faktu un atzinumu: iepriekšējā nedēļa bija ļoti skrejoša / skrienoša. Bet gadījās šis tas, ko mans necilais prāts nespēja atstāt gluži bez ievērības. TAS SĀKĀS OTRDIEN.
Otrdiena - gluži parasta diena, braucu ap plkst. 18iem mājās no darba. Sēžu absolūti brīnišķajā Rīgas Satiksmes sabiedriskajā transportā, kur nenormāli daudz apkārt esošie svešie cilvēki netīši ar savu enerģiju un telpu spiežas virsū manai pēc garas darba dienas visnotaļ iedragātajai personīgajai telpai. Mēģinu visādi ierauties, lai 'neviens man nepieskaras', kad pēkšņi attopos savu skatienu piekalusi kādam vīrietim. Un, dārgie biedri, neiedomājiet, lūdzams, šeit neko lieku! Šis vīrs man ko ļoti atgādināja. Domāju, domāju, līdz attapos... Nu, kā tad! Uz mata līdzīgs Brūsam Vilisam! Viss ir - deguns taisni tāds, pliks pauris, rievas ap muti arīdzan - īsts latvju Brūču Vilis. Tik tāds saguris, mazliet pelēks un ar koferīti. Darba cilvēks (kā vairums, kas šajā laikā brauc čimbulī, troļļukā vai busā). Nodomāju - feina sagadīšanās. Pie "Minskas" viņš izkāpa ārā.
Trešdiena - gara, gara diena, kā dzied nacionālais varonis - pats Kaupertēvs. Šoreiz tas gods izmantot RS pakalpojumus, braucot no darba, ir ap plkst. 21iem. Sēžu un veros ārā pa logu, līdz iekāpj kāds vīrs, kas atkal jau paņem visu manu uzmanību. Stav manā priekšā pats Anthony Kiedis. Nu, visi taču zina agrāk ļoti garmataino (tagad vairs ne tik ļoti) puisi, kurš 90. gadu sākumā ar dziesmu atzinās mīlestībā Eņģeļu pilsētai, bet 1999. gadā jau visai Kalifornijai. Jā, jā - tas pats no grupas Red Hot Chili Peppers. Tikai šis Entonijs izskatās tāds pieticīgāks, piezemētāks (lasīt: latvju gaumē)* . Pie "Minskas" viņš izkāpa ārā.
Pārbraucot mājās es sāku apdomāt, ko es "satikšu" rīt, un vai vispār satikšu. Mani plosīja intriga, jo, rau, iespējams, ka tās ir zīmes. Debesu zīmes, augstākas varas zīmes. Varbūt pati Māra, Dēkla (vai varbūt Šiva?) man cenšas ko pavēstīt. Bet varbūt man šilierējas, varbūt kaijas runā. Nodomāju, ka to es varēšu uzzināt tikai rīt.
Ceturtdiena - visu dienu gaidu, kad braukšu mājās. Kāpju trolejbusā jau ar zināmu satraukumu. Pietura Tallinas iela. Vēl neviena nav. Pēc četrām pieturām jau "Minska". Sēžu, vēroju. Pērnavas iela. Nav. Tilts. Pietura Zemitānu stacija. Grozu galvu un...IR!!! IR!!! Un es pat nezinu, kas tur ko priecāties. Dāmas un kungi, manā priekšā stāv īstens Toms Krūzs! Tik vēl tāds galīgi jauns un zaļš, bet tas jau nekas. Tā vien gribas pajautāt apkārtesošajiem, vai arī viņiem nešķiet kā līdzīgi. Toms Krūzs pie "Minskas" izkāpa ārā. (Neliela atkāpe - man arī augstskolā paralēlkursā mācījās meitene, kas bija izspļauts Toms Krūzs, tikai dzimums nepareizais...)

Par šo visu man ir vairāki iespējamie secinājumi. Pagaidām nezinu, kuram lai galēji pievēršos:
Nr.1: Veikals "Minska" ir portāls uz paralēlo pasauli, un Brūss, Entonijs un Toms bija tie daži, kas zināja, kā pārvarēt telpas robežas.
Nr.2: Pie "Minskas" nav portāla, bet kāds man sūta acīmredzamas zīmes. Māra vai Dēkla, vai Ūsiņš (starp citu - ļoti iespējams!) grib man ko vēstīt. Būsim reālisti - Šiva liekas pārāk neticami.
Nr.3: Man ir pašai savs dievs vārdā Delīrijs.

* nekādas replikas par šo nelielo ironijas devu nepieņemu.