Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Krītošā kaķa problēma -- proti, jautājums, KĀ kaķis spēj vienmēr nokrist uz kājām, ir saistījusi zinātniekus sen, bet reāli tai pieķērās 19.gadsimtā.

Džeimsam Maksvelam† pat nācās rakstīt sievai: "Trinitī [koledžā] ir tradīcija apgalvot, ka šeit es esot atklājis veidu, kā nomest kaķi tā, lai tas nespēj nokrist uz kājām. Un ka es esot metis kaķus ārā pa logu. Man jāpaskaidro, ka īstenais pētījumu mērķis bija noskaidrot, cik ātri kaķis spēj kritienā apgriezties un ka īstenā metode [ko pielietoju] bija ļaut kaķim nokrist uz galda vai uz gultas no aptuveni divu collu augstuma. Un pat tad kaķis spēja apgriezties kritienā".

Pēc neilga laika cits zinātnieks: Etjēns-Žils Marē — pieķērās problēmai nopietnāk, izmantojot jaunatklātās fotografēšanas metodes:



Žurnāla Nature, kur Marē nopublicēja savus rezultātus, redaktors piezīmēja: "Kaķa aizskartās cieņas izskats pirmās fotosērijas beigās liecina par intereses trūkumu par zinātnisko izpēti."

Neskatoties uz fotogrāfijām un Marē secinājumiem, ka kaķis tiešām kritienā spēj apgriezties pats, daudzi tā laika fiziķi uzskatīja, ka kaķi "blēdās", izmantojot turētāja roku kā atbalsta punktu kritienam sākoties, jo citādi sanāktu, ka ciets ķermenis spēj iegūt impulsa momentu no nekā — kas reāli sabrucinātu visu fiziku. Bez jokiem.

Tomēr nepagāja ne simts gadi, kad zinātnieki saprata, ka kaķis tomēr nav gluži klucis, pat ja izliekas, un pārstāja viņu apsaukāt par cietu ķermeni. Modelējot kaķi kā divus savienotus cilindrus viņiem šis tas sanāca, bet beigu beigās mēs laikam nonākam pie tā, ka kaķa kustību kritiena laikā risina Udvadja-Kalaba vienādojums‡ (1992).