Jaunākais Gelbreita darbs priecē ar nesteidzīgumu un rūpīgi iemiesotiem tēliem un darbību. Ne vien runa ir par 40 gadus senu mīklainu pazušanu, kuras pētīšana pati par sevi jau ir ekstra izaicinājums, bet arī šajā procesā iepazītie ir nosaucami un stāsta laikā izjūtami -- teju visi no viņiem saņem lielāku uzmanības daļu, nekā tipiski otrā plāna personāži.
Šī grāmata droši būtu nosaucama par kriminālromānu gan sava apjoma dēļ, gan tādēļ, ka izmeklēšanās laikā organiski iekļaujas varoņu attiecību risināšana: gan savstarpējo, gan ar katram saviem tuvākajiem. Lai arī klasiska whodunit fani varētu iebilst pret to, kas, iespējams, viņiem šķiet lieki, mani tas, tieši otrādi, priecēja, jo kaut kā ir kļuvis garlaicīgi lasīt grāmatas, kurās galvenie varoņi un attiecības starp tiem vispār nemainās.
Tāpat bija patīkami pārmaiņas pēc (it īpaši šai sērijai) saskarties ar vardarbību pārsvarā tikai ārpus kadra kontekstā -- vismaz tai ziņā, ka detektīviem pašiem neviens īsti neuzbrūk, nenolaupa, nesit un citādi nekavē viņu darbu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}