Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Par nenotikušo

Ziniet, jūs ļoti smiesieties (not), bet man ir bijušas vismaz divas reizes (ja labi padomātu, varētu atrast vairāk droši vien) sižetiski nosacīti līdzīgos gadījumos manos 18-20 gados, kad arī nekas nenotika un pēc tam attiecīgās (dažādās) jaunās sievietes bija apvainojušās, ka es nesaprotu mājienus -- no sērijas, otrā rītā, vai tad tu stulbs esi, ka nesaproti, ko es gribēju.



Es tomēr gribētu piezīmēt, ka nevajadzētu aizmirst arī, ka, vismaz cik ļauj secināt mana tālaika personiskā paša un draugu/paziņu pieredze, sievietēm -- iespējams, postpadomju audzināšanas ietvaros, kuros par seksu tiešām nerunāja, the great sex revolution PSRS pa lielam bija gājusi secen -- bija raksturīgi slēpt, ko viņas grib, vai viņas kaut ko vispār grib un tiešām prasīt, lai vīrietis "nolasa, ko viņa domā". Respektīvi, manipulācijas.

Jūs neticēsiet, bet 90o sākumā izskatījās, ka manis aprakstītā ir diezgan ikdienišķa situācija. Kur sieviete vīrietim "sūtīja signālus" -- ka intīma tuvība varētu būt vēlama, savukārt uz tiešu jautājumu, atbilde bija "Fui, ko tu iedomājies, es neesmu tĀda meitene!". Taču pēc tam, kad runa par nenotikušo aizgāja vēlāk, izrādījās, ka vīrietis, esot bijis losis, jo nav sapratis, ka viņam ir jāvadās pēc tā, kā viņa izturas, nevis pēc tā, ko viņa saka. Šķiet, šāda tipa situācijas pat tika apspēlētas padomju kino.

Starp citu, arī vīriešiem līdz ar to bija stipri raksturīgāk neizcelt, ka viņi vēlas ar sievieti intīmu tuvību, jo tiešs piedāvājums stipri biežāk nozīmēja tiešu atraidījumu, savukārt netiešs piedāvājums ļāva abiem spēlēt savstarpējo manipulāciju spēli un izskatījās pieņemamāks sievietei, kurai tad nevajadzēja tieši atzīt, vai viņa kaut ko grib.

Skaidrs, ka zaudētāju visā šai murgā bija stipri vairāk nekā jelkāda iedomāta labuma. Pie kam gan sieviešu, gan vīriešu, gan vardarbības upuru, gan frustrētu manipulatoru un to subjektu, gan negribētu varmāku (by and large, ja ar tevi viss ir kārtībā, tu nebūsi sajūsmā, ja saproti, ka esi kādam nodarījis pāri). Un pie tā visa vienlaikus šis modus operandi sniedza zināmu leģitimitāti reāliem varmākām.

Priecē, ka kopš tā laika daudz kas ir mainījies, taču starp visu pārējo arī old things have long shadows cilvēku apziņā.

Manuprāt, lai arī mūsdienās cilvēkiem vajadzētu būt diezgan skaidram, kā un kur rīkoties un līdz kādai robežai, taču, nekādi nerunājot par aktuāliem krīpiem un vardarbniekiem, kuri izmantoja un izmanto šo manipulāciju spēli un atsauces u to savā labā, droši vien vēl šai un citos nostūros joprojām ir gana daudz cilvēku arī ar reālu mulsumu apziņā -- vai un cik lielā mērā man ko uztvert kā?

Respektīvi, ir ļoti labi runāt par visu šo vardarbības murgu un pacelt to cilvēku apziņā, tikai skaidrojošajā daļā iespējams, ir vērts parādīt arī uz atšķirībām no tā, kas kādreiz skaitījās nosacīti normāls.