Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Kaut kur dzelzceļa malā gultiņā ar redelēm bija meitenīte, kurai kaut kas nebija kārtībā ar acīm; ne ta viņa neredzēja, nē, tā ne, bet viņa kaut kā bija šausmīgi apdalīta ar tām acīm.

Garām pa dzelzceļu brauca kaut kāds dīvains daikts, aptuveni kā dzelzs gultas rāmis uz gargarām kājām, bet ar propelleriem priekšā, un meitenīte gribēja būt tāda pati vai vizināties ar to, kaut kāds kentaurs gribēja laikam tapt.

Kaut kad to meitenīti bija apciemojusi Astrīda Lindgrēna un uzrakstījusi par viņu grāmatu, kurā viss beigās meitenītei bija forši. Pēc grāmatas bija uzņēmuši filmu, kurā viena no galvenajām lomām bija Helēnai Bonemai Kārterei kā, acīmredzot, labajai fejai vai kam tādam.

Meitenīte filmu bija redzējusi un sagribēja, lai Bonema Kārtere atnāk pie viņas dzīvē izdara tā kā filmā, lai arī viņai ir forši, ne tikai viņas tēlam grāmatā un filmā.

Helēna sākumā iebilda, bet pēc tam piekrita; neatceros vairs, kas tur īsti bija, bet intensīvs kaut kāds emocionāls sasprindzinājums Helēnai tur bija blakus tai redeļu gultai.

Un tad meitenīte saprata, ka NAV, NAV dzīvē tā kā filmā un grāmatā, un nekad nebūs, un sāka kliegt, ka Helēna ir pie visa vainīga; izmisumā skrāpēja sev acis, kuras bija aizliktas ar papīra gabaliem, ar tajos izgrieztiem caurumiem (jeb tie bija caurumi pašās acīs?) un beigās izlēca no gultas, pieskrēja pie garāmbraucošās ventilatorredeles un ielēca ar galvu ventilatorā, kurš to arī saplosīja.

Rakstot sanāk kaut kāds vienkārši weird shit, bet sapnī tas bija mežonīgs emocionāls šoks, totāli sabrukusī Helēna, es, kas visu laiku it kā bija blakus notiekošajam, bet it kā vēroja no malas, tāda baisa sajūta, pilnīgi totāla pārliecība, ka tik tiešām viss ir neglābjami slikti un ka tu esi vainīgs tik lielā mērā, ka pašam tūlīt vai jālec ventilatorā.