I could agree with the Futurists, that war is the only hygiene of the world, except for one little correction: It would be, if only volunteers would be allowed to verge it. Unfortunately, war also involves the reluctant, and therefore is morally inferior to spectator sports.
The World Cup and Its Pomps. U.Eco, 1978
Sportā dominē "izšķērdēšanas" ideja. Principā katra sportiska darbīnba ir enerģijas izšķiešana: ja es metu akmeni nevis kāda utilitāra mērķa labad, bet tikai tīra mešanas prieka dēļ — esmu iztērējis kalorijas, kas iegūtas, apēdot ēdienu nopelnītu darbā.
Šī šķiešanās — vēlos uzsvērt, lai mani nepārprot — ir dziļi veselīga. Spēle — tas ir pareizais izšķērdības veids. Un cilvēkam kā jebkuram dzīvniekam ir gan fiziska, gan psiholoģiska nepieciešamība spēlēties. Tādējādi, spēle ir izklaidējoša izšķērdība, no kuras mēs nevaram atteikties: tā nozīmē būt brīvam, tā atbrīvo mūs no obligātā darba tirānijas. Ja man metot akmeni, cits blakus cenšas aizmest savu akmeni vēl tālāk, šī izklaide iegūst sacensību paveidu, (...). Bet šī izklaides izšķērdība nes labumu. Sacīkstes uzlabo sugu, palīdz attīstīties un kontrolē sacensību garu, tās samazina iedzimto agresivitāti pret sistēmu.
Taču šajās definīcijās slēpjas tārps, kas sagrauž šo darbību sakni: sacensības disciplinē un neitralizē agresīvos impulsus — gan individuālos gan kolektīvos. Tās samazina pārliecīgo aktivitāti, bet īstenībā tās ir mehānisms aktivitātes neitralizācijai.
No šī neviennozīmīgā veselīguma kodola (...) rodas pirmā sacensību deģenerācija — tādu cilvēcisko būtņu audzināšana, kas ir specializēti sacensībai. Atlēts ir būtne ar jau hipertrofētu orgānu, kas pārvērš savu ķermeni par ilgstošas spēles templi un avotu. Atlēts ir monstrs, viņš ir Cilvēks, Kurš Smejas, geiša ar saspiesto un atrofēto pēdu, specializēts kā rīks.
Bet atlēts kā monstrs uzrodas tai brīdī, kad sports tiek pacelts kvadrātā, tas ir, kad sports no spēles pirmajā personā pārvēršas par spēli kā izrādi citiem un tādējādi spēli spēlē citi un skatos es. Sports kvadrātā ir sporta šovs.
Ja praktizēts sports, tāpat kā ēšana, sniedz veselību, tad skatīts sports ir viltus veselība. Kad es redzu citus spēlējam, es nedaru neko veselīgu un tikai priecājos par citu veselību (kas pats par sevi būtu netīra vingrināšanās vuārismā, kā vērojot citus mīlējoties) tāpēc, ka faktiski tas, kas mani iekarsē visvairāk ir nelaimes gadījumi ar tiem, kas ir veselīgi, slimības, kas sagrauž šo trenēto veselību (kā cilvēkam, kurš vēro pārojamies nevis divas cilvēciskas būtnes, bet gan divas bites, gaidīdams uz trana nāvi).
(...)
Sports parādās, kā jau tas ir bijis gadsimtiem ilgi, kā instrumentum regni. Šīs lietas ir acīmredzamas: circenses ierobežo pūļa nekontrolējamo enerģiju.
(...)
Taču šis sports kvadrātā (kas ietver sevī spekulācijas un barteri, pārdošanu un piespiedu patēriņu) rada sportu kubā, diskusiju par sportu kā kaut ko skatāmu. Šī diskusija pirmkārt ir sporta presē, taču tā rada diskusiju par sporta presi, un līdz ar to sportu paceltu n-tajā pakāpē. Diskusija par sporta presi ir diskurss par diskursu par citu sportošanas vērošanu kā diskursu.
Mūsdienu sports līdz ar to ir būtībā sporta preses diskusija.
Sports Chatter, U.Eco, 1978
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
