| 16. Jūlijs 2008 |
|
Vispār, ja tā padomā(pārfrāžē), katram no mums dzīvē ir jāsasniedz kritiskā masa.
Kā mēs to izdarām ir +/- pofig. |
|
Cilvēki parasti visvairāk lepojas ar to, par ko galīgi nav atbildīgi.
Bet tas nav biedējoši. Biedējoši, dārgie draugi un kolēģi, ir mūsdienu zinātnes sasniegumi atzinumi kopā ar jau tik sen muļļāto par brīvo gribu.
Paradoksāli. Mēs neviens īpaši neuztraucamies par to, ka izvēlamies ar dzeramā, šņaucamā un pīpējamā palīdzību pamainīt savu bioķīmiju - uzlabot garīgo, atslābināties, sakoncentrēties. Bet, kad medicīna piedāvā antidepresantus un visādas citas huiņas, kas dara principā to pašu, tikai (pienācīgi attīstoties) ar mazākiem blakusefektiem, mēs tramīgi skatāmies uz cilvēkiem, kas tās lieto un bieži vien uzskatām, ka viņi ir zombēti. Not in their own skin. Deficient. Acīmredzot tas ir pārāk tieši un brutāls atgādinājums par mūsu patieso dabu. Vai arī tomēr blietē mūsos ieaudzinātajai pašiznīcināšanās tieksmei, kura saka, ka lai justos labi, tev vajag sevi drusku galināt nost?
|
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |