Lūk, RL intervija ar Šiškinu. Un atkal parādās šī tēma par to, ka tēvzeme -- tas ir krutais gals no zemes, kurā esmu uzaudzis. "[..] Krievija, protams, nav vara un šie tauriņi, as lido uz varu".
Mani drusku biedē šī nepilnība, kas parādās, kur vien cilvēks vēlas novilkt treknu strīpu. Tas ir tas pats sindroms, kad presē parādās raksts par kārtējo zvērīgo noziegumu, un paštaisnie metas apgalvot, ka noziedznieks nav cilvēka vārda cienīgs, ir marsietis un ir nokritis no Mēness, jo "latvieši (nevajadzīgo nosvītrot) tā nedara".
Es gluži labi saprotu, ka var būt vēlme asociēt tēvzemi ar to savā uztverē labo un par to slikto teikt, ka "tā nu gan nav mana tēvzeme(s daļa), tas ir kaut kas mistisks, kaut kāds augonis ne no manas miesas un ne no mana gara". Bet principā tā ir tāda lūrēšana ar vienu aci un problēmu izmēzšana no savas apziņas. Vienīgais veselīgais risinājums ir pieņemt sūdus kā daļu no saviem gaišajiem jēdzieniem un iespēju un vēlmju robežās panākt, ka tie pazūd no realitātes un tikai pēc tam no apziņas. Nevis otrādi, jo otrādi tas principā nevar notikt. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
