Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Palasījos zathuru un komentārus, un parāva drusku rēka. Nu, ne rēka īstenībā, jo smieklīgi nav. Bet tāds kā... nu, es pat nezinu. Smaids parādījās sejā točno. Un lai neapvainojas uz mani tie, kas mani pazīst -- tas smaids nav PAR jums, jūs esat forši un sakarīgi cilvēki. Bet domāšana jums ir drusku pārāk mūsdienīga, es atļaušos minēt.

Proti. Mēs varam piļīt par darba likumdošanu un Darba likumu, ko gribam. Bet faktiski valsts iestādes pa lielam ir patlaban precīzi turpat kur privātās. Proti, dziļā pī. Un naudas nav. Līdz ar to spriedelēšana par DL un par to, kas kam pienākas, bet netiek dots, ir drusku... nu, bērnišķīga.

Tas ir aptuveni tāpat kā kad ja ir plūdi, tu uz savu kaimiņu pukojies par to, ka gumijas laiviņa, kas viņam ir un kurā jūs abi sēžat, ir drusku par mazu, un vai tiešām viņš savlaicīgi nevarēja nopirkt lielāku. Un pukojoties, starp citu, nemaz neievēro, ka devītais vilnis vēl tikai nāks.

Savukārt tad, kad viss vēl izskatījās kruta \m/, neviens čo to neiebilda pret to, ka valsts iestāde pretstatā privātajai ļauj darbiniekam ij mācībām laiku paņemt, ij uz pirkstiem neskatās, vai viņš tiešām strādā ar tik pilnu atdevi kādu tipiski prasa privātie -- galvenais jau bija, lai padara to, kas jāizdara.

Bet tas tā. Ja nu kāds vēlas saprast, kāda būs dzīve te pēc aptuveni gada pusotra, lai palasa vēsturnieku apcerējumus par to, kā Rīgā ritēja dzīve otrā pasaules kara laikā. Protams, mīnus lielgabalu zalves un kara stāvoklis (kaut gan par pēdējo es vēl nedodu ne pieci -- iespējams, ka būs nepieciešams. Varat palasīt arī par to, kā notika Argentīnā, ja kas).