šorīt četras stundas un 15 minūtes biju uz paklājiņa.
bezgalskaistā vietā ar skatu uz Daugavu jogoju 108 saules sveicienus, kas kļūdas pēc bija 120.
pēc tam brokastis. un pirts. plika lietū pagulēju zālē. kliedzu un skrēju upē pelst.

debešķīgi. gan jau rīt rociņas jutīs čaturangas, bet. tas bija vajadzīgs.

pus13 stāstīju Ūpim par praidu. viņš pēkšņi saka - nu, mamm, mums obligāti jāiet! 12:40 - ok, ejam. saģērbāmies, uzkrāsojos, iemetu ratos ūdeni un cepumus, ratus mašīnā, 12:55 izbraucām, 13:10 nolikām mašīnu un 13:15 jau bijām gājienā.

tāds draivs šito izveikt vienai pašai ar visiem mazuļiem! gājienā tik daudz plecu, uz kuriem bērni pičpaunās, mazākais guļ, es dejoju.
draivs draivs draivs

laimi un mīlestību visiem!

ikdienā eju ar kājām vai braucu ar velo (ar vai bez bērniem), bet vissliktāk mašīnas izturas viena pret otru jeb vakar visu dienu braukāju apkārt garus ceļus cauri visai Rīgai turpu un šurpu un, jēziņ, apdzen mani uz gājēju pārejas vai brauc sānā pie sarkanā, nu visādas klasikas.

praida gājiena laikā vajag bērnu pieskatīšanas vietu, praida bērnudārzu

šausmas, es tikko aptiekā krievu sievietei uzkliedzu, lai viņa brauc atpakaļ uz krieviju.
es neesmu tāda, ja, es parasti neielaižos konfliktos ar random cilvēkiem. pat tad, ja viņi dara ļoti gauži (mans labākais plāns ir jautri atbildēt un apstulbināt, piemēram).
bet spriedze aug, es jūtu sevī šausmīgas dusmas. tā sieviete bija sevišķi riebīga un augstprātīga, un tas "brauciet atpakaļ" no mutes vienkārši izmuka.

ja tas tā izsprūk pat man, es saprotu, ka mūs gaida baigā sabiedrības polarizēšanās.

ar Vīni attiecības izveidojās strauji un maigi - tā ir saprotama, skaista un ērta pilsēta. dzīvojām centra maliņā, staigājām, gājām uz Praidu, dejojām Parādē, staigājām, dzērām kafiju, staigājām, ēdām kūkas, staigājām, aizgājām līdz pilij, ēdām šniceli, dzērām alu, bijām uz mākslas muzeju, bijām uz laikmetīgās mākslas muzeju, dzērām kafiju, ēdām ābolu strūdeli, skaisti pusdienojām, bijām uz operu.

Vīne ir tāds ideāls randiņš, tāds mazs no ikdienas atrauts vīkends, katram šādu izskrējienu!

// es tiešām aicinu, ielidojām piektdienas pašā vakarā, izlidojām pirmdienas pašā rītā. nav darbi jākavē, bet atpūta ir notikusi. Vīne, lai arī kafejnīcā par kafiju un kūku var īzī atstāt divdesmit eiro, tomēr ir ekonomiski izdevīga: lido Rainis, īres dzīvokļi salīdzinoši lēti un muzejos biļetes nav nekads traks.

(tas, ka trāpījām uz Praida parādi, bija tik lieliski, tik savādāku pilsētu parādoši, jūs iedomājaties - vienā dienā praids, otrā operā Seviljas Bārdzinis!)

ir kaut kādas vispārējas patiesības, kuras iemāca grāmatās, filmās un stāstos jau no bērnības, it īpaši bērnībā, jā, ka "ja būsi labs, pret Tevi būs labi", "labs vairo labo" un ka labais ar slikto ir nosacītā balansā, tās ir monētas divas puses, utt utt utt

pēdējā laikā es redzu tik daudz netaisnību, daudzas ilgstošas personiskas traģēdijas, kuras notiek ar ļoti labiem cilvēkiem.

varbūt mācīsim bērniem, ka viss nav tik vienkārši.

(pagrabā bijām, uz Ūpja jautājumu "kāpēc mums te ir lauznis?" atbildējām godīgi)

sparģeļu ziņās - sacep sviestā sparģeļus, baklažānus, burkānus, indijas riekstus un sīpolus, un ēd laimīgs. drusciņ kaņepju sēklas un sojas mērce.
nedaudz liekas, ka katru dienu vienu un to pašu, bet nu. saprģeļu sezona tik īsa!

es beidzot uzvilku sandales

sestdien mūsu sētā iespīdēja saule un mēs atvērām vārtiņus nelielam festivālam, dārza ballei, svinībām - nu sauciet, kā gribat. brīnišķīgi. sanāk cilvēki, priecājas, runājas, visi tādi laimīgi. pulcējas bariņos, bariņi miksējas, bērni skrien un smejas, visi kaut ko dzer un ēd un klausās. un beigās un beigās mēs saskaitījām, ka mūsu bija 56.
56!!!
wow

ko es debešķīgu izdarīju ar sparģeļiem šoreiz -
apcepu sviestā divas buntītes, pieliku daudz ķiploka, nedaudz gabaliņos sagrieztu svaigu lasi, indijas riekstus un drusciņ terijaki mērces. oooooo, uz šķīvja uzbēru pa virsu sezama sēklas, un gribu apēst VISU.

par visvienkāršāko - sakārtoju vasaras garderobi (parasti jau aprīlī, bet nu, šī nav vasara vēl) un
..
man ir ļoti daudz siltā laika kleitu. ļoti.
pēdējos sešos gados esmu mainījusies svarā un funkcijās (barošana), tāpēc kleitas tikai nākušas un nākušas klāt. nu neko. smukas visas. tikai novalkāt nav iespējams.
un, fakit, tas arī laikapstākļu dēļ. es vēl neesmu uzvilkusi sandales! ir jūnijs!

(bet vakar vakarā pēkšņi tik silti un sausi, ka paspējām nopļaut, tik labi uzreiz kļuva)

svētdien dabūjām savu rendas sparģeļu kasti un šodien es atklāju, ka man nav ķiploku. (sparģeļus tagad ēdu katru dienu)
bet!
kā sparģeļiem patīk visprastākā zemesriekstu mērce!
kāpēc man neviens to nepateica agrāk?
debešķīgi.

es nevaru, tās vasaras ir par maz (nē, nu it kā saplānojām saprātīgi, bet tik daudz vērā ņemamā!)

gribas lauku vasaru,
gribas pilsētas vasaru,
gribas ceļojumu vasaru,
gribas garšīgo vasaru (jādomā, piemēram, kategorijās "kad jābūt rīgā, jo nakts tirgus un arbūzi", nu tur sparģeļu/ogu kalendārs),
gribas latvijas izbraukumu vasaru,
gribas festivālu vasaru.

varbūt to sauc par pusmūža krīzi, bet arvien vairāk jūtu "bāc, es visu nepaspēšu".
un tādās mazās ikdienas lietās. nepaspēšu lasīt grāmatu pietiekami daudz gan āra šūpuļkrēslā, gan salona dīvānā. nepaspēšu skatīties pavasari gan rīgā, gan laukos.

un tad rodas pusidiotiskas (bet jaukas) domas - dzert kafiju no rītiem dažādās mājas vietās, piemēram, uz trepēm.

protams, arī lielie plāni elpo pakausī, bet tur ir skaidrs, ka visu pasauli neapceļošu un visas grāmatas neizlasīšu, un cik nu sanāks, tik būs labi.

kuriem brendiem ir visērtākās augstpapēdenes?

šodien gulēju tikai divas diendusas un izgāju ārā. pat drusku pastaigāt. paravēt. kaut ko aplēju siltumnīcā. pagulšņāju hamokā.
būšu dzīvotājs.

kopš vakardienas guļu. ne aiz vēlmes, bet nespējas jeb sen nebija nācies dīlot ar 40 grādu temperatūru sev. wow, lūk, tas ir nespēks. šodien no rīta apģērbos (pēc 12 stundu miega), un tā noguru, ka vajadzēja pagulēt, haha.

visa cita starpā lielākais kreņķis ir par to, ka iekavējas dārza stādīšanas darbi.
un par stirnu buku sestdien, jo laikam es nevarēšu startēt.

ja kaut kas no sirds riebj, tad tās ir vārnas. nevar neko, neko! nolikt dārzā, lai tās neizraustītu, nesaknābātu un neizmētātu pa visurieni.

izrēķināju tā, ka izskrēju no mājām tieši starta laikā un ieslīdēju distancē tā, lai šmaukšanas brīdī būtu noskrējusi tikpat, cik citi, resp - 1,8km. tas man deva iespēju ar visiem finišēt ar vienādā distancē.
un dabūju medaļu arī!

brīnišķīgi izskrējos, labākais laiks līdz šim, pēc sajūtām varēju skriet vēl ātrāk, in your face, kovid!