nedēļu nodzīvoju Valmierā, piedzīvoju vienu no savas dzīves lielākajiem draiviem un kaifiem un jēlajiem priekiem par esību un jauradi un kopradi un spējām, un tad mani uznesa uz skatuves, kamēr es skatījos zvaizgnēs un 1700 cilvēki par to priecājās, un tad, un tad es atbraucu uz galvaspilsētu, aizskrēju uz sapulci, iepakoju mantas un nu jau otro dienu braucu ar ģimeni kemperī.

oooo, tas ir kaut kas. tas ir kaut kas ļoti lēns. un interesants. mēs no rītiem nezinām, kur vakaros gulēsim.
un tad, piemēram, iebraucam Savvaļā, izejam loku ar bērniem (tie ir dažbrīd neizejami džungļi (bērni teica - mudžekļi) divu ar pusi stundu garumā) un bāzē mūs sagaida auksts baltvīns un tāda laimes kupola sajūta.