vai ir kāds mehānisms, kā tikt pie maratona starta numura, ja es, .. ēm, aizmirsu aiziet uz maratona expo?

visas pasaules bučiņas Sirēnai - aizbraucām uz krasta depo un nopirkām gardenboxus!

nopirku jaunas smaržas, atnācu mājā, uzreiz iepūtu - man tagad zūma saruna.

es kaut kā biju iedomājusies, ka es ņemšu un nopirkšu tādas augstās dobes, salikšu siltumnīcā un man tur augs tomāti un puķuzirņi.
rezultātā esmu izmeklējusies līka, nekur nav nekā tāda, ko man vajag, ja nu vienīgi Kronus taisa, bet īsti nepārdod mazumtirdzniecībā.

tāpēc tagad man ir izaudzēti 19 puķu zirņu stādi, hahahaha, bez nākotnes mājvietas.

es laikam neko nesaprotu no kino, bet Nemierīgie Prāti bija tāds "mļeh". nebūtu Lācis un Auniņš, kurus vienkārši mīlu, es varbūt pat nenoskatītos līdz galam. jo nu. mans laiks ir dārgs, hahaha.

pēc tam viss gan bija labi - bijām uz Boršču, bijām uz tirgu, bijām uz pili. pavasara skaistums ir šādos ričuku izbraucienvakaros, kad smaržo viss. viss.

ir tik daudz absurda dzīvē, piemēram, lai nezaudētu pašvaldības līdzfinansējumu, bērns drīkst ar vecāku zīmi neiet uz b/d 50 dienas. 50 dienas gadā. gadā!
vasara, ja ņemam no jāņiem līdz septembrim, vien jau ir šīs 50 dienas.

māmiņdienā, neskatoties uz to, ka ikejā šobrīd ir izpārdotas vajadzīgās gultas, iekārtojām Ērglim bērnistabā matraci, jo nu vairs ilgāk gaidīt nevarēja. viņš superpriecīgs, nogulēja visu nakti, ne reizes pat neiepīkstoties (salīdzinājumam - Āpsis iepīkstējās kādas divas un Ūpis pret rītu atnāca gulēt pie mums).

visādi citādi māmiņdiena bija brīnišķīga, pats labākais, ka tagad man ir divas pankūkpannas un sacept kalnu brokastīm ir daudz ātrāk. tieši divas reizes ātrāk.

bijām uz tirgu. nu. ja dambergi gribēja "lai tirgus ir tirgus un tuvāk tautai", tad es nespēju iedomāties vēl ne-tuvāku vietu tautai. tur pārhipsterīgs ir viss. man, protams, ļoti patika, bet es gribētu vairāk parastības, lai būtu sajūta, ka šī ēka apdzīvosies un izdzīvosies ilgi.

un vēl sestdien bija bērnu ballīte. galdu klājām siltumnīcā. visi bija sajūsmā. bērni skraidīja kur kurais, šūpojās, būvēja mājas, klaigāja trubā, bet vecāki sēdēja un malkoja rīslingu.

piedodiet, ka es jūs izmantoju kā tādu tviteri, bet
man gribētos mājās printeri. retai lietošanai. maziņu, kompaktu, viegli kopjamu.
kādu man vajag?

saplānojām vasaru,
tas ir tik šausmīgi, cik vasara ir īsa.

domāju šodien, ka par gandrīz visu, kas man ir, ir jāpateicas brīvībai.

un pati diena brīnumaina:
ravēju rozes, bērni un vīrs pļāva zāli. idille.
aizskrēju līdz brīvības piemineklim nolikt vienu dārza tulpi. milzīgs saviļņojums.
ēdām pirmo pikniku gandrīz-iekārtotajā siltumnīcā. bērni rādīja teātri.

vakar jau pavisam tumsā atgriezāmies no laukiem, šorīt visi bērni puspuņķaini pēc pussiltajām dienām, kurās kā no rīta iziet, kā vakarā ienāk, bet man darbi iekrājušies un vispār māja pilna pusizpakotu lietu, nagi nolupuši un gribas arī kafiju mierā un saulītē, resp. - es ar tādu prieku gaidu aukli, nu ar tādu *rāda ar rokām platu žestu*!
un viņa slima.
bet neko. visu izdarīju tik un tā, sastādīju arī jauno garšvielu dārziņu siltumnīcā.
bet jaukākais, ka mani projekta kolēģi nesmādēja iespēju noturēt sapulci pie manis mājās. tā nu eiropas mērķi un "Tu esi kakiņa", taimlaini un "mētā cepumus pa grīdu" gāja roku rokā. bet mazuļi malači, izturēja 2 stundu tikšanos.
apbalvoju ar multeni.

bija pavēss, bet bija jau vasara jau ir - sēdēt uz milzīgas malkas kaudzes ar baltvīnu.
nu kas tad tas ir, ja ne vasara.

nodevu pēc-kovida analīzes un saņēmu no ārstes zvanu, ka....
D vitamīna līmenis ir pārāk augsts!

ā, un vēl es biju uz kbt psihoterapiju šodien. un es uzzināju, ka man to nevajag (nu, es nojautu, jā), un es saņēmu tik daudz jauku komplimentu, ka es jau pareizi strādāju ar sevi, ka manī ir daudz resursu, ka man viss sanāk, un vispār.
tik labi palika! paldies psihoterapijai :)

pie notāra tikāmies mēs trīs -
es, pārdevēja, atbraucu ar ričuku,
viņš, pircējs, atbrauca ar ričuku,
un viņa, māklere, abrauca ar lexus.

ādas sēdekļi ir gan leksusam, gan ērenpreisam

un lv kuratore bija atbraukusi uz Venēciju ar savu vienu mēnesi veco meitiņu,
mans pagājušā gada izgājiens ar septiņmēnešīgu (un abiem vecākajiem vēl komplektā) uz šī fona tomēr nobāl :)

un vēl.
esmu sajūsmā par eparakstu

jeb

tā nu es stāvēju Biennāles dārzu lielajā paviljonā pie 1987.gadā veidota lielformāta ziloņa un parakstīju dzīvokļa pārdošanas līgumu.
pēc tam varēja uzreiz to nosvinēt ar spritzi.

forši, forši, forši.

man tik daudz ko gribētos izstāstīt par venēcijas mākslas biennāli, bet es vakar Pilī jau daudziem stāstīju, ka uzrakstīt - tas liksies kā atkārtoties. (skuja&braden ļoti labi iekļaujas. sieviešu ķermeņu šķidrumi, sekskuālitāte, totēmisms tur visur bija, un mūsu paviljonam vēl pievienotā vērtība - humors)

bet idejiski - ir dažādi apsekti, kā skatīties biennāli un vērtēt tās nozīmīgumu, bet man acīs iesitās, blakus visām ļoti labajām lietām, ka šī izstāde nav reakcija uz pasauli, jo tās uzbūve ir ļoti konservatīva. un ar uzbūvi es domāju visu organizēšanas mehānismu.
-

un tad ir veca ārkārtīgi skaistā ģildes ēkā ātri izveidota izstāde Ukrainas atbalstam, kurā, līdztekus Hērstam, piemēram, izlikts lielais melnbaltās meitenītes baneris, kurš vēl tikko tika "izvilkts" Ļvivā.
iedarbojās visspēcīgāk.

(lai gan es dotu zelta lauvu Rumānijai, kura skaisti skaidrā video valodā runāja un rādīja "there is no weirdness in sexuality" un darīja to absolūti viegli, lai gan ļoti atkailināti un intīmi un tiešām weirdīgi)

es ļoti gribētu rītdien piedalīties asiņu protestā.
saņēmu ziņu pirms nedēļas, sāku mentāli gatavoties, domāju. bet nesapratu, vai es to varu. minstinājos. meklēju visādas bīstamības sevī. es absolūti neesmu performatīva. un visas ukrainas dzimumnoziegumu šausmas man dažkārt fiziski sāp. vai man nebūs sliktāk? vai es varēšu pusstundu tā nostāvēt? vai es nesalūzīšu histērijā?

bet dzīve visu salika pa plauktiņiem
jeb
pagājušo nedēļu Ērglis uzkrita spainim ar uguni, apdedzināja slaiku loku no virslūpas līdz pusvaigam, un rītā pa dienu ir vienīgais laiks, kad mūs uz čekapu var apskatīt apdegumu ķirurgs BKUSā.

aizvedu vienu ļoti lielu čemodānsomu uz riteņiem un vienu mazāku sakvojāžu uz ventspils ielu,
uzreiz pienāca sieviete, ļoti nopriecājās, ka nesu ziedot, palūdza, ka pat varbūt var abas, jo nas dvoje, tad es slava ukraini, viņa gerojam slava, apskāvāmies un kārtīgi apraudājāmies.