kovids nelaiž vaļā, esmu vārga, nīgra un negribīga. rīt jālido uz Venēciju, bet ne-gri-bas. kamon.
nopirku mildronātu.

Ērglis nogulēja vairāk kā 12 stundas, pamodās, izdzēra divas glāzes ūdens un aizgāja žiperēt tik sprigani, it kā nekāda kovida mūžā nebūtu redzējis!

vakarā stādīju zirņus un saulespuķes, atnāca bēdīgs jaunākais, nogūlās man pie kājām un uz mana tēva vecā ādas čemodāna, kas pilns ar platēm, aizmiga, pēc mirkļa nosiekalojoties līdz zemei.
kovids klāt arī viņam, karstumi un tā.

manam kovida ir viena nepatīkama blakne - visu laiku drusku viss besī. un kaitina.
baigi jāturas grožos.

eh, Āpsis arī kovidains, abi ar vecāko paliek mājā,
mēģināšu šodien apvienot kovidu, intensīvu bērnkopību un dažas darba zūma tikšanās.
bet diendusiņu gribas jau tagad! :)

ir arī plusiņi “brīvdienai” - cepu biezpienplāceņus brokastīs. piektdienā!

man ir kovidēns. izrādās. sestdien kontakts, simptomi pirmdien, haha, sestdien jau varēšu iet tusēt.
bet ne par to. man likās, ka liela daļa no maniem simptomiem ir sastingums, depresīvs stāvoklis un šķērmums no ukrainas ziņām. izrādās, nē, tās ir vēl vecās, pirms-kara problēmas. vakar pievienojās sāpes augšējās plaušās un vārgums. un drusku galvassāpes! dzēru kafiju ar ibumetīnu.

otrdien biju izskriet maziņus septiņus kilometrus, nobrīnījos, ka drusku grūti, bet temps labs. lūk. esmu skrējusi kovidaina.

rītā palaižu garām vienu gadsimta ballīti, tas žēl, bet nu.
vīrs jau vakar aizdevās uz laukiem attālināti strādāt darbus un pavasara darbus, tāpēc vadam mierīgus laikus ar surikātiem četratā.

un vēl.

pagriez otru vaigu, gudrākais piekāpjas, pret ļaunumu ar labumu, nestājies pretī ar tām pašām zemiskajām metodēm, utt.

tas vairs nestrādā. morāles kompass ir salūzis. kāpēc mēs esam tie gudrie? tie ētiskie? vienu atombumbu uz Maskavu, un lieta darīta, vai ne? bet dzīvē es zinu, ka nespētu nogalināt pat nevienu no Bučas slaktētājiem. man liktos, ka katra, katra dzīvība ir no svara. un šī domāšana vairs nav ilgstspējīga. tā neder izdzīvošanai.

man ir pazudis labā un ļaunā pasaules balanss.

vakar sēdēju vannā ar surikātiem, tie tur ņemas, brauc ar mašīnām (piedošanu, amfībijām) pa ūdeni, mazākais lej no trauciņa trauciņā, ārā gaišs, lielais logs pilns vakara gaismas, viss brīnišķīgi,
bet es sastingstu un iedomājos par citiem bērniem, kuriem raksta uz mugurām koordinātas vai kuri dzīvo pagrabos jau nedēļām bez nekādas higiēnas un ūdens.
vai mani bērni redz manās acīs tās šausmu ēnas? es cenšos savākties drīzi, bet nu.

un vēl man nepāriet šķērmums. jau kopš svētdienas rīta. man likās, ka, nu, moš mazas paģiras no sestdienas lielā dāmu vakara (ēst un dzert un pļāpāt astoņas stundas!), tad pirmdien man likās, ka, nu, moš maza pārēšanās no svētdienas visas dienas ilguma mājas branča, tad šodien man jau ir skaidrs, ka tas ir tikai to bilžu un ziņu dēļ.
izvarot un nogalināt bērnus.
es vienkārši vairs laikam nevaru.
un būs vēl tikai sliktāk.

nedaudz palīdz ikdiena.
skatos uz saviem mazajiem surikātiem un redzu viņu mīļos, veselos, dzīvos un skaistus ķermenīšus, priecīgi skraidām pa māju. bet tad uzpeld tās fotogrāfijas.
elle

tai Ventspils ielā var arī aizbraukt un noziedot kaut ko skaitliski mazu?
piemēram, vienu bērnu autokrēsliņu?

mums abiem ar vīra kungu vajag jaunus skriešanas apavus. lūgtum, sakiet, kur ir vislabāk tos gādāt?
savas esošās botas pirku, šķiet, Maratonā, bet tas bija, ēm, pirms kādiem 8 gadiem.

mēs vakar bijām Dailē uz Meikšāna "spēlēm ar Jūliju" un,
ak dievs,
kāds tas bija sūds.

kopš pārbīdījās pulkstenis, pārbīdījās arī mūsu rīti. parasti bērni cēlās ap septiņiem, šobrīd - ap astoņiem, lai gan aiziet gulēt nosacīti "parastajā laikā".
ko mēs iegūstam? to, ka ar tēti braukt uz bērnudārzu viņiem nesanāk, tāpēc paliekam garu un mierīgu rītu mājās. izejam visi četri pirms desmitiem uz b/d, lai gan Ērglis nepacietīgi skraida apkārt ar saviem zābakiem rokās jau stipri agrāk.

man ļoti patīk.

pirmā diena bez ukrainas karoga pie mājas.

un vēl es domāju par Zeļenski, kurš ļoti gribēja un kļuva par prezidentu, zinot, ka būs sūdi. ok, varbūt negaidījās šitik drausmīga kara darbība, bet ņemšanās ar Putinu, Doņecku vai gāzi būtu eniveizā.
baigais drosminieks.

es te tikai nesen iesāku, zogot mirkļus bērniem un darbam, lēni iet, bet tomēr jautājums jau ir -
kāpēc Sluga Narodi ir krieviski? ja jau uzņemta pēc Krimas.
resp. -
kādas ir ukraiņu attiecības ar krievu valodu? man likās, ka jau astoņus gadus "kratās nost", bet tad tā nesanāk.

ja man būtu jāizvēlas kāds izcila plānojuma un vēsturisko detaļu dzīvoklis, tad es gribētu dzīvot "Sluga Narodi" seriāla Zeļenska mājās.
tās durvis! rūtis! virsgaismas! plašums!

Visa tāda kovida negatīva gulēju šodien trīs diendusas, līdz 38 neuzkāpj, bet galva sāp kā ellīte, vispārējs vājums, ģībiens. Un slikta dūša.
Un viss riebjas.

Vai tā var būt, ka vecums un bērni man laupījuši imunitāti? Labi atceros laikus, kad šāds stāvoklis nebūtu iemesls nebraukt uz ballīti ar sabiedrisko kaut kādā Līvbērzē, piemēram, lai no rīta pa taisno dotos uz skolu.

Bet tagad es pieceļos no gultas un ģībstu nost.

un vēl mēs vakar ieslīdējām uz vienu dzērienu Čē, tad aizgājām līdz 1983, un mājupceļā, protams, uz vienu maziņo Pilī.

vakar redzēju "Revolūciju" un tagad zinu, kura ir mana mīļākā latviešu filma.
drusku žēl, ka šaušanai un citām filmā lietotām vardarbības izpausmēm nāk līdzi kara sajūta, kas noteikti nav filmas idejā.

bet nu. brīnišķīgi. spēcīgs absurds un liela cilvēcība.