varbūt to sauc par pusmūža krīzi, bet arvien vairāk jūtu "bāc, es visu nepaspēšu".
un tādās mazās ikdienas lietās. nepaspēšu lasīt grāmatu pietiekami daudz gan āra šūpuļkrēslā, gan salona dīvānā. nepaspēšu skatīties pavasari gan rīgā, gan laukos.

un tad rodas pusidiotiskas (bet jaukas) domas - dzert kafiju no rītiem dažādās mājas vietās, piemēram, uz trepēm.

protams, arī lielie plāni elpo pakausī, bet tur ir skaidrs, ka visu pasauli neapceļošu un visas grāmatas neizlasīšu, un cik nu sanāks, tik būs labi.