vēl mēs vakar bijām pārgājienā sloka - ķemeri ar līkumu caur jūru. forši, tumsiņā mežā tā. un beigās, pēdējais vilciens ķemeros, iesēduši priecājamies, atveram cepto siermaizīšu kastīti, ņom ņom ņom, pēkšņi izdziest gaisma, m_b saka "eu, moš mēs esam nepareizajā vilcienā?", un, paties, mūsējajam ir jābūt tukumniekam, ok, ejam ārā, bet durvis ta' ciet, un tad skrējām, minūte līdz mūsu (pēdējajam, ja!) vilcienam, viens vagons ciet, otrs, trešais, ceturtais, tik skaisti skrienam, kā filmā vagonu interjers plīv mums gar ausīm, un pēkšņi parādās vīrietis ar lukturi, izbrīnīts mūs izlaiž pa durvīm, vēl desmit sekundes, pienāk tukumnieks, ielecam iekšā un jesssss.
tikai cepto siermaizīšu kastītes vāciņš palika tajā tumšajā vilcienā.

piedzīvojums.