riboca ir tik liela, skaista, tīra, plaša, un cik tur vajadzīga un brīnišķīga ir krivades telpa.
es gribētu aiziet vēlreiz un tikai tur. un tad vēlreiz.
ārkārtīgi patīkami intensīvas sajūtas, un tā nodistancēšanās no sevis, no otra, no pasaules, bet tad pasaule uz tevi skatās, un ieraudzīts tu atkal iekļūsti ritmā, bet stāvi ārā, aij, labi.
man bija sajūta, ka es esmu plašu atskaņotāja adatiņa.
lielās septīmas - Post a comment