mans sviests

23.4.07 22:02
es zinu, es esmu švaks, vārgs un vājš, un tā nu ir taisnība, ja man mūsdienās iznāktu kauties, droši vien jau pašā pirmajā piegājienā man būtu izsisti jau tā štruntīgie zobi, kas paši birst laukā, vai sasistas brilles, un tad tad pa miglu izsisti tie nelaimīgi zobi un viss pārējais, tomēr manī vēl arvien kopš skolas un bērnības laika ir dzīva pārliecība, ka neviens mani neaizstāvēs, neviens mani neglābs, izņemot mani pašu. Ja es nespirināšos un nemēģināšu lielajam stiprajam Vītolam iesist pa degunu, viņš iesitīs man, un štrunts par to noplēsto skolas formas žaketes piedurkni, un sāpes jau arī tādā brīdī nemaz nejūt. Jo manā vietā neviens to nedarīs. Nu tādā nozīmē, ka manu dzīvi būs jādzīvo vien man pašam. Un mani vecāki nomirs miegā, un tāpēc es klausījos viņu elpā, un naktīs man bija tik ļoti bail.
4 piezīmes vieta jūsu piezīmēm

23.4.07 22:32
es skolā kāvos vienmēr dēļ tā, lai mani nevarētu kaut kā tas viss pēc tam ietekmēt, tas, kas nāk pēc tam. vicināšanās kā tāda, tā jau ir figņa.
tagad es eju uz kautiņu tikai dēļ drosmes, drosmes izkauties, lūk, to kaut kā cilvēks iemācas. vairs nebaidīties faktiski ne no kā. atmest visas fobijas.
Atbildēt

23.4.07 23:38
man šķita, ka vecāki cietīs avārijā un nepārbrauks ar moci no laukiem. es sēdēju pie loga, klausījos skaņās, auklēju mazo māsu un domāju kā es ar visu to tikšu galā. es pēc skaņas varēju atšķirt auto un motociklu markas un dzirdot ižu ar blakusvāģi mani atlaida (tomēr man likās, ka tas ir tikai laika jautājums). man šķiet pat neticami, ka tik daudz kopīga ir vienas paaudzes atmiņās.
Atbildēt

24.4.07 07:09
hm.. liekas visi bērni jau tā.. es katrreiz, kad atgriezos mājās no skolas, baidījos, ka šoreiz man neatvērs. un man nāksies iet pie kaimiņa, un tad saukt ātro palīdzību un tad morga mašīnu. un viendien tieši tā arī notika.
Atbildēt