es kopš pirmās klases braucu uz skolu patstāvīgi, pirmo gadu tikai cauri pilsētai, vēlāk - ar starppilsētu autobusu no lauku miesta. Visu laiku likās, ka tā vadāšana ir ķēmošanās. Šķiet, ka mūsdienu Rīgā bišku jāpielāgojas realitātei.

Roma jau arī tā pēkšņi nesagruva. Viss sākas pamazām.

jā, labrīt.

Labrīt. Ar tādiem gadījumiem rēķināties nozīmē bērnu aiz rociņas vadāt līdz 18 gadu vecumam. Bet pēc tam sākt pavadīt uz naktsklubiem.
Nē, tas tomēr ir "iz rjada von vihodjaščijs" notikums. Cita lieta, ka nevajadzētu laist sīčus līdz zināmam vecumam vienus pastaigāties tumsiņā kriminogēnos rajonos. bet tas nu ar tā - zināmais vecums katram iestājas citā vecumā un izpaužas tādējādi, ka vienā brīdī to sīci vairs nevar tā vienkārši laist vai nelaist - viņš iet pats.

Tu tiešām domā, ka es to nesaprotu? Bet no bailēm, kas reizēm pārņem, tāpēc jau vaļā netiksi.

Traks tas gadījums ir gan, bet man tomēr liekas, ka tas ir izņēmums. Cita lieta, ka ir labi, ja bērni iet pa vairākiem, un lai neiet lielus gabalus pa tuksnesīgām vietām, jo ļoti daudz ir dzirdēts, ka aplaupa pusaudži.
A par Ķimeli - es arī nemaz neiznu, ko tur domāt, jo nevaru saprast, kas tur ir noticis. Bet viens gan skaidrs, ka cilvēks nav pelnījis tādu attieksmi, lai ko viņs būtu vai nebūtu darījis.