mans sviests

1.2.07 07:41
Vakar pirms aizmigšanas (ja tā to var saukt), vēl ilgi (man šķiet - kādas pāris stundas) domāju par visu to šļuru ar Ķimeļa apsargiem (neko neizdomāju), par Dievu un velnu ("ja Dievam izlūdzas kaut ko un lūgšana tiek uzklausīta, kā gan var zināt, vai patiesībā tas nav bijis darījums ar velnu, pārdodot dvēseli, jo var taču būt tā, ka pat par otru esi domājis nevis viņa paša, bet savas patmīlas un egoisma dēļ "), kaut ko drusku par darbu (neko neizdomāju) un vēl šo to (to es te nestāstīšu). Naktī cīnījos ar savu degunu, lai gan tagad ir sajūta, ka vaina ir kaut kur pa vidu - starp kaklu un degunu (varbūt deguns pūst?).

Pirmā ziņa, ko šorīt izlasīju, bija par sabraukto un vēsā mierā nomirt aizvesto meiteni:
http://www.delfi.lv/news/national/criminal/article.php?id=16750011

Protams, tas ir tikai veids, kā šādos gadījumos darbojas domas, bet ideja par to, ka bērni uz/no skolas kaut kādu gabaliņu no/līdz kaut kam varētu kādā brīdī sākt pārvietoties paši, nu jau atkal liekas neiespējama. Jo skola jau turpat vien netālu ir. Lai gan, kā apliecina šī ziņa, iespējams ir viss.

labrīt.