Bija tāds kāda Padomju rakstnieka stāsts par Andrīti. Kurš no rīta pamodās, un brālītis maziņš viņam bija... un māmiņas nebija nekur.. un viņi ļoti pārdzīvoja.. un sāka domāt.. un atcerējās, ka vakar māmiņu sasāpinājuši tik ļoti, ka viņa teikusi, ka jāiet uz mežu pie vilkiem.. (vai kaut kā tā)..
Pēc tam gan tā māmiņa atnāca, jo izrādās viņa bija tikai uz šķūnīti aizskrējusi..

Bet lasot to stāstu es vienmēr apraudājos, vienmēr..

Smaržīgi tev sanāca. Un silti. Un tava mamma :) Dikti mīļi

Eh, uzreiz māju sajūta, mammas sajūta, mazās meitenes sajūta - tās, kura kaut kur ir palikusi, dzivojas gar krāsni, pa mežu, pļavu, gar upi, pa taciņām, celiņiem.

Nekad nevaru saprast, kur paliek bērnība. Tā taču nevar būt, ka viņa pazūd. Man liekas, ka viņa kādā brīdi atdalās no manis lielās un sāk dzīvot atsevišķi. Man visu laiku tā liekas.

skatoties uz mazo meitu, man no atmiņas iznirst dažādas agrās bērnības sajūtas, tad ir līdzīgi. laikam jau taisnība, ka dzīve ir dzemdību un bērnības traumu pārdzīvošana. kas gan ir dzīve ?

Vakar mēģināju atrast dzīves mērķi. To lielo. Bet nesanāca. Ir mazie ikdienišķie mērķīši, ko mēs paši sev nospraužam. Bet kur ir tas lielais.
Jo cilvēce ir slima. Nav neviena vesela cilvēka. Nebaidos to teikt, jo visi ir slimi savā veidā. Un vai tad mērķis būtu vairot slimību???

Un sapnī redzēju sevi zārkā. Bija labi.