Spriežot pēc pēdējoem postiem, vai tik tu neesi pac manjaks?

Nē, esmu folklorists amatieris. Vācu anekdotes, teiksmas un tostus.

aha, savtīgios nolūkos gan jau ka;)

Vot šitāds stāsts. Vienugad es, te dzīvojot, vēlu jau rudenī, nez kā sarunāju randiņu pie sevis ar pilnīgi svešu puisi. Nē, nu vienreiz bij redzēts. Tāds jau it kā parasts. Bet, kā zināms, manjaki jau arī no malas neko neizceļas - parasti. Nu un tas plijas virsū - sak, braukšu un braukšu. Nu ko. Un es, kā muļķe, pastāstu ar viņam ceļu. Nakts nāk virsū, tumsa, bailes, visas lietas. Sadomājos ne pa knapu. Ko, ja sāks gabalos griezt? Paslēpu visās malās ieročus pa rokai. Nažus, cirvjus, pusķieģeļus, āmurus, kukaiņu iznīcinātājus-aerosolus. Atbrauca, padzēra tēju, tā neko, papļāpājām un aizbrauca.
Bet domāju, būtu viņš šito manu visu arsenālu pamanījis - aizdiebtu pa mežu i neatskatoties.

varbūt īstenībā gribēji, lai izrādās manjaks? arī pieredze.

bēgam!

Tu jau vairs neesi nekāds puisītis.

vienalga, bēgam!