mans sviests

24.8.04 13:18
Vot šitāds stāsts. Vienugad es, te dzīvojot, vēlu jau rudenī, nez kā sarunāju randiņu pie sevis ar pilnīgi svešu puisi. Nē, nu vienreiz bij redzēts. Tāds jau it kā parasts. Bet, kā zināms, manjaki jau arī no malas neko neizceļas - parasti. Nu un tas plijas virsū - sak, braukšu un braukšu. Nu ko. Un es, kā muļķe, pastāstu ar viņam ceļu. Nakts nāk virsū, tumsa, bailes, visas lietas. Sadomājos ne pa knapu. Ko, ja sāks gabalos griezt? Paslēpu visās malās ieročus pa rokai. Nažus, cirvjus, pusķieģeļus, āmurus, kukaiņu iznīcinātājus-aerosolus. Atbrauca, padzēra tēju, tā neko, papļāpājām un aizbrauca.
Bet domāju, būtu viņš šito manu visu arsenālu pamanījis - aizdiebtu pa mežu i neatskatoties.