|
|
|
Decembris 30., 2014
12:46 - cibric!
Runājot par trušiem, man allaž acu priekšā stāv gadījums no pērnās vasaras, kad ciemojāmies pie radiem lielā nekurienē prom aiz Neretas. Viņi audzē trušus, kuru samīļošana, protams, bija mana lieliskā dēla svēts pienākums. Uķi-puķi lieliem trušiem, uķi-puķi trusēniem. Kad visi zvēri izmīļoti, sēžamies pie galda, kur, ta-ta-dā, galdā tiek likts žāvēts (vai kūpināts?) trusītis. Mēs ar māsu zibenīgi apmainījāmies bažīgiem skatieniem, domājot par bērna reakciju, zinot, cik supermīlīgi ir šie zvēriņi, kas tikko bužināti. Bet mans dēls nav nekāds veģitārietis. Uz jautājumu: "Kurš grib pagaršot trusīti?" viņš pirmais sauca: "Es, es!" un paķēra pašu lielāko gabalu.
|
Decembris 29., 2014
21:19 - 2014
Pārlapoju savu cibu gada sākumā - bija jau aizmirsies tas, cik slikti jutos, slimnīcas un citi brīnumi. Sākot ar 14.aprīli, kad piedzima Karlīna, dzīve ir gājusi tikai augšup, es - kļuvusi laimīgāka, ģimene - saliedētāka, un vispār - pasaule labāka.
Šogad bija burvīga, 3 mēnešus gara, vasara, kad mēs kopā ar abiem bērniem baudījām dzīvi un cits cita kompāniju. Rudens atnesa līdzi darbu, ziemas sākums ir pagājis kā vienā lielā lielā skrējienā, kas, lai arī ir bijis traki grūti, ņemot vērā, ka mēs ar bēbīti visu darām roku rokā, vienlaikus ir bijis arī ļoti interesanti un iedvesmojoši.
Ģimene un bērni ir mana centrālā ass, ap kuru būvēju savu ikdienu. Un bērni man ir bezgalburvīgi. Krišjānis arvien biežāk pārsteidz ar savu lielumu un patstāvību, jā, arī izgājieniem, kas rada bažas par padsmitnieka vecumu. Karlīna... Karlīna vienkārši šogad ir. Pielipusi man kā mazs dadzītis. Ļoti priecīgs dadzītis.
Labs gads. Ļoti labs.
Un tagad tik uz priekšu vien.
|
Decembris 21., 2014
01:14
Blakusefekts būšanai par vecākiem - Ziemassvētku dāvanu saiņošana naktī. Un to dāvanu tik daudz, ka visas tā uzreiz nemaz nevar sasaiņot, bet visi pierādījumi, striķīšu gali un papīra strēmeles jānovāc pa tīro, jo mazais izmeklētājs Caps visu redz.
|
Decembris 18., 2014
16:16
Mazajam bērnam trešo dienu temperatūra.
Lielajam bērnam naktī ar smakšanas lēkmi sākās laringīts.
Šodien bija lielā bērna ilgi un ļoti gaidītais karnevāls dārziņā, uz kuru viņš, saprotams, netika. Sirdsēsti ziloņa izmērā, un tas vēl maigi sakot.
Vēl šodien viņam ģenerālmēģinājums tautasdejām, jo sestdien divi koncerti jānodejo...
Dienas izaicinājums: atdalīt abus slimotājus vienu no otra, lai neapmainās baciļiem, izpatikt abu kvēlajām vēlmēm, pa vidu apdzēst ugunsgrēkus darbā un saglabāt veselo saprātu.
Dienas prieks: apdeitoju TV un tagad man skaisti skan Spotify fonā. :)
Un tagad abi jāsapakoun pie ārsta jānogādā.
|
Decembris 17., 2014
17:23
Pēc šitā trakā skrējiena pēdējo mēnešu garumā, es Ziemassvētkos labprāt ieslēgtos mājā, ceptu pīrāgus, dedzinātu sveces, klausītos svētku mūziku un čubinātos ap ģimeni. Bet tā vietā tas vājprāta skrējiens tikai turpināsies. Trīs dienu laikā 4 pasākumi, katrs savā Latvijas vietā. Ar 2 bērniem, pārbraucieniem, gulēšanām, ēšanām, mēģinājumiem kaut cik pieklājīgi izskatīties un neko neaizmirst no dāvanu kalniem, pamperiem un citiem niekiem.
|
Decembris 14., 2014
22:33 - 8!
Astoņi kustoņi, astoņi kustoņi... Nē. Astoņi mēneši!
Savos astoņos mēnešos Karlīna strauji no zīdainīša pārtop cilvēciņā. Ar savu viedokli, rituāliem un interesēm. Ļoti patīk mūzika, patīk dejot (ja spoguļa priekšā - vispār ideāli), patīk mantas, kas mehāniski grabināmas, kam var sūkāt vai knibināt lentītes un zīmītes.
Ģimenē katram sava loma Karlīnas acīs. Nekā svarīgāka pasaulē par mammu nav - mieriņam, pusdieniņām, miedziņam, prieciņam. Brālis ir visinteresantākais un smieklīgākais. Vienalga, ko viņš dara, kaut vienkārši lēkā, Karlīna smejas kā kutināta. Bet tētis - tētis ir kaut kas īpašs. Kad viņš vakaros pārbrauc mājās, momentā metas spiegdama uz koridoru pretī un plivina rokas, kājas pa gaisu, lai ceļ viņu opā. Tad, tikusi augstu, augstu, TIK lepni skatās apkārt! Viņiem vispār labi abiem kopā. Tik līdz brīdim, kad es parādos istabā. Viņi var mierīgi un omulīgi dzīvoties, kamēr es virtuvē gatavoju, bet, tiklīdz tieku pamanīta es - viss, ieslēdzas taurīte.
Viņa dievina ūdeni, patīk pirtī, patīk vannā. Mīļākā nodarbošanās - vienkārši šļakstīties.
Ārprātā spītīga. Salīdzināt jau nedrīkst, bet ar Krišjāni mums mājās nav bijis neviens nožogojums - ne trepēm, ne kamīnam. Visu esam varējuši sarunāt. Bet šitā meitene! Simtu piecpadsmit reizes katru dienu viņa lien pie malkas, bet mēs aiz kājas viņu velkam klāt. Viņa spēlējas kaut ko savā nodabā,bet, tiklīdz pamana, ka neviens viņu nepieskata - momentā pie malkas klāt! Uh! Trepes vēl nav atklājusi, bet pieņemu, ka arī tas mums būs pārbaudījums.
Astoņus mēnešus sagaidījusi ar vienu zobu mutē. Nerāpo, bet lien uz vēdera mērkaķa ātrumā. Pieturoties stutējas uz ceļiem, bet vēl tāda pavidam nestabila. Mēģina stutēties kājās, bet, paldies Dievam, nesanāk.
Feina, feina meitene aug. Ļoti smaidīga un mīļa. Ar izteiksmīgām acīm un skropstām līdz uzacīm. :) Kad izaugs mati, vispār no brūtgāniem neatkausimies. :)
|
Decembris 11., 2014
19:30
Turpinot tēmu par jauno māmiņu sūro likteni.
Veseli TV raidījumi, slejas internetā, raksti laikrakstos un diskusijas portālos veltītas tam, lai aprakstītu topošo un jauno māmiņu sūro likteni, kuras nekur netiek iekšā, cilvēki esot nelaipni, sēdēt nelaižot, barot jaundzimušo ar krūti nevarot, visi burkšķot utt. Ieviesta pat vesela sistēma, lai atzīmētu tās "piecas" vietas, kurās tad jaunās māmiņas esot laipni gaidītas.
Es laikam dzīvoju paralēlajā realitātē, bet neko no tā visa nemanu. Cilvēki ir laipni un atsaucīgi, palīdz ar ratiem, laiž bez rindas veikalos bez visām māmiņu kasēm (sevišķi, ja mazulīts kašķīgā omā), palīdz nest autokrēsliņu, smaida, mēdz aprunāties, kaut nemaz nepazīst (īpaši, ja bēbis slingā), vēl augt veselam un laimīgam... Nezinu, kur dzīvo visas tās apspiestās sievietes, bet es jūtos visnotaļ gaidīta visur ar visu savu "astīti". Un es nudien pārvietojos daudz un dikti ar vismaz vienu mazo allaž līdzi, esmu barojusi visās iespējamās vietās, esmu gana devusies pat uz lietiškām tikšanās reizēm ar zīdaini, bet cilvēki ir forši. Jā, vienreiz bija ne visai ērta situācija, kad Karlīna saraudājās restorānā, bet neviens neko, tik pašai nepatīkami citus traucēt. Neko - izgājām ārā, apstaigājām līkumu un viss labi.
Kā mežā sauc, tā atskan. Cik pati māmiņa smaidīga un draudzīga, tik sabiedrība pretīmnākoša.
|
15:20
Migrēna.
Gribas visu laiku acis turēt aizvērtas.
|
Decembris 9., 2014
20:51
Bet par piezemētākām lietām - vakariņu pankūku mīklai piebēru klāt saldētas avenes. Super garšīgi sanāca. :)
|
20:41
Lasot citu sieviešu piezīmes internetā par ikdienas dzīvi ar maziem bērniem, par to, cik ir grūti, kā nāk miegs, kā visa diena ap mazo (vai mazajiem) griežas, nesaprotu īsti, kā tas rezonē manī. Justies sliktai mātei, ka mūsmājās neviens neapvienu negriežas, bet visi pastāv līdzvērtīgi savās tiesībās un pienākumos, vai priecāties, ka esmu gana pašpietiekama personība, kurai tā griešanās ap vienu punktu nav visa piepildījums?
Bet tas no vienas puses. No otras - māja un ģimene ir mana mazā pasaule, kurā labprāt ielienu kā alā. Un man tur ir tik labi kā nekur citur. :)
|
Decembris 8., 2014
21:46
Piektdien gandīz sasniedzu savu lūzuma punktu. Kad gribēju tikai sēdēt dīvānā un blenzt vienā punktā. Teikt, ka pietiek.
Bet pagāja brīvdienas, divas dienas mazliet atslēdzos, nomierinājos, šodien savācos un šo to labu padarīju, sarunāju rīt svarīgu tikšanos un pamazām mēģinu stūrēt to kuģi pareizajā virzienā.
Tā mana lielākā svārstīšanās ir starp "tagad nav īstasi laiks tādai slodzei, baidos, ka organisms saies uz īso" un "man dikti patīk tas darbs, es gūstu gandarījumu, un tas mani negaidīs vēl gadu".
Emocijas ļoti lēkā. Finansiāli tas arī nav tik liels ieguvumskā vajadzētu.
Pabeigsim gadu un tad ar jauno gadu - jaunu, skaisu dzīvi.
|
Decembris 7., 2014
15:44
Māju kārtībā uzturēt vispār nav reāli. Pat tad, ja es nemitīgi staigāju visiem pakaļ un mēģinu lietas novietot savās aptuvenajās vietās, kārtības nav. Ir super svarīgas Krišjāņa lietas, kuras nedrīkst likt nost (vai mest ārā, kā man ar daudz ko labpatiktos izdarīt), Karlīna velk ārā visu no plauktiem, kam vien tiek klāt un izvazā pa visu pirmo stāvu... Vīrs arī atstāj savas "pēdas"... Un ir vēl viens ģimenes loceklis, kurš atstāj savas pēdas diezgan burtiski - pagalms ir slapjš un četras ķepas pa tīro grīdu skaisti iezīmē savu ceļu.
Nekas. Sakabināju visās malās eglīšu virtenes, sadedzu sveces - pieklusinātā gaismā tas viss tā neredzas. :)
|
Decembris 5., 2014
22:51 - Aug žuļiks nr 2
Karlīna ļoti labi zina savu vārdu. Un visus mīļvārdiņus. Atliek viņu tikai pieminēt kādā sarunā, viņa uzreiz skatās un klausās, kas nu būs. BET. Tiklīdz viņa sadomā doties nedarbos, momentā aizmirst i savu, i visus pārējos vārdus. Piemēram, uzņem kursu malkas virzienā (un, ja viņa domā, ka neviens neskatās, tad lien ar tādiem kā palēcieniem mērkaķa ātrumā), bet, kad viņu sauc, tikai piebremzē un uzmanīgi skatās kaut kur pretējā virzienā... Neko nezina, neko nedzird... Tad lēni sāk līst tālāk. Uz atkārtotiem saucieniem seko diezgan skaļa ķiķināšana. Protams, pretējā virzienā, jo jātēlo, ka nedzird.
|
18:15 - Palaidnis
Ho-ho-ho! Ar nepacietību gaidu, kā Krišjānim ies skolā.
Šodien viņš gandrīz aizvests pie bērnudārza vadītājas. Rīt adventes kalendārā rūķi konfekšu vietā ieliks mazu žagariņu. Jau sarunāju ar mazajiem cepuraiņiem.
|
Novembris 30., 2014
22:15 - Mīkla
- Mammu, uzmini, kas ir mīļākā un skaistākā visā pasaulē?
- (Laimē smaidot) - Es?
- Nū... Tu arī esi skaista. Bet vispār jau Karlīna.
|
Novembris 28., 2014
21:24
Neskatoties uz to, ka šorīt pamodos ar anormālām galvassāpēm un rīta cēliens mazliet miglā tīts, gana daudz paveikts, lai mierīgu sirdi noslēgtu nedēļu. Nākamnedēļ es būšu burve un paveikšu tik lielu darbu kaudzi kā Everests, bet rīt... Rīt gan es atslēgšu telfonā internetu un neviens e-pasts mani nenoķers. Būs sestdiena.
|
Novembris 25., 2014
21:53
"Ielien karstā dušā," viņi teica. "Vannasistaba ir TIK silta," viņi turpināja. "Nu, izmērcējies karstā dušā..." viņi mani turpināja pārliecināt.
Es aizmidzināju meitu, ielīdu dušā, uz mirkli aizvēru acis, tad saziepējos ar savu mīļāko Kivvi dušas želeju un tad ātri, ātri skalojos ledainā ūdenī un lecu ārā no dušas, viegli vēl klāta ar putām.
"Tiešām beidzās karstais ūdens?" viņi brīnījās. "Mēs tiešām visu iztērējām?" viņi nespēja noticēt.
Tagad, tā vietā, lai būtu relaksēta un kārtīgi izmērcējusies, esmu dikti mundra un ļoti pamodināta.
|
Novembris 22., 2014
22:40
Ir brīži, kad es sev jautāju - nafig man tas viss vajadzīgs? Mierīgi dzīvotu savu mājsaimnieces dzīvi, rūpētos tik par bērniem, runātu ar citām mammām (arī tik par bērniem), gatavotu ēst, risinātu mājas jautājumus, skatītos seriālus un gulētu pusdienlaikus. Parasti tā ir, kad darbs darbu dzen, bet taustāma rezultāta vēl nav, Krišjānis grib, lai es skrūvēju konstruktoru, bet Karlīna lien pakaļ un čīkst. Vai veikalā, kad automātiski gribas paņemt kādu žurnālu, bet komplektā nāk skaudra apjausma, ka tādām lietām man jau dažus mēnešus neatliek laika necik. Tad manī mostas sliņķis parastais (un manī tāds ir MILZĪGS), kas nesaprot to manu personības daļu, kura grib rosīties un realizēties arī ārpus mājas. Labā ziņa - abām manām personības daļām patīk tas, ko mēs kopīgi darām. Un ir forši tie brīži, kad padarītais nes gandarījumu. Tāds mazais prieks un lepnums. Un daudz jauna. Un, jā. Ir labi.
Karlīna samācījusies gulēt pusdienlaikus pārbraucienos vai pavisam garlaicīgās tikšanās reizēs, telefonā pārsvarā lietoju skaļruni, lai var mainīt pamperus un runāt vienlaicīgi, ātri datorā rakstu ar vienu roku un pat mājās lietoju e-pastu telefonā, jo, guļot blakus bēbītim, tā var ērtāk strādāt. Ja datoru noliek uz kafijas galdiņa, tad var sēdēt uz grīdas un ļaut bērnam ložņāt pār manām kājām. Vienīgā skāde - Karlīnai nepatīk pastaigas tumsā, tāpēc mūsu ikpēcpusdienas pastaiga pēc Krišjāņa uz BD ir vai nu nervoza vai nav vispār (braucam ar auto).
Bet laikam skan trakāk kā ir. Mums kaut kā gana organiski viss sanāk. Un kolēģi ir brīnišķīgi - palīdz ar Karlīnu, saprot, sapulcē nepievērš uzmanību,kad kādā stūrī pabaroju mazo. Tāda maza un mazliet traka ir mana pasaule šobrīd. :)
|
Novembris 19., 2014
09:51 - Karlīnai 7 mēneši
Visā svētku nedēļas jūklī (un mums šis svētku laiks bijis patiesi piesātināts notikumiem) neesmu uzrakstījusi savu mazo atskaiti par Karlīnas sasniegumiem viņas 7 mēnešos.
Galvenais mēneša sasniegums - viņa pārvietojas. Atsperas ar vienu kāju, ar rokām pievelkas un kā rūdīts partizāns lien visur, kur vajag un nevajag. Pārsvarā uz vietām, kur var darīt kādas blēņas - pie malkas, pie vadiem, pie TV, pie brāļa mantām... :) Māk nostāties arī četrāpus, bet to nekādā veidā nesaista ar pārvietošanos. Pārsvarā tup uz ceļiem, atspiežas uz elkoņiem un tā spelējas. :)
Ir ļoti smaidīga un sabiedriska. Patīk doties kaut kur pasaulē, var redzēt viņas prieku un nelielu tādu satraukumu, kad tiek sprādzēta autobeņķī. Un nav svarīgi - vedam brāli uz bērnudārzu vai dodamies darba darīšanās uz Rīgu - viņai viss patīk. Dzīvojas sapulcēs, fotosesijās tusē pa grīdu, priecīgi pēta veikalu piedāvājumu un smaida visiem pēc kārtas. :) Tikai ārā tumsā viņai nepatīk, bet, diemžēl, tagad satumst ļoti ātri. Krišjāni uz dejošanu vairs ar kājām nevedam, lai nav jānāk mājās ar taurējošu Karlīnu. Tāpat izpildījās arī 11.novembrī krastmalā, tāpēc nācās nestrokās, un arī Staro Rīga bija mazliet kašķīgs pasākums. Toties kā viņai patika svētku salūts! Uh! Skatījās un smaidīja, smaidīja...
Tikko pabija arī savā pirmajā ballē, kur viņu sāka saukt par Parisu Hiltoni. Tāda ballīšu karaliene! Tik dancot, dancot un dancot. Un koķetēt. :)
Tā kā viss forši. Ja neskaita to, ka neguļ normāli jau kādas 3 nedēļas (zobi sapampuši, bet ārā nelien, bija pat 39 temp.dažas dienas) un ēst neko īsti neēd, tik pa karotei kādu biezeni, mazu gabaliņu puķkāposta vai banānu. Absolūts piena teliņš. Un pielipusi man kā mazs dadzītis. :)
|
Novembris 8., 2014
18:24
Kāpēc cilvēkus tik ļoti uztrauc, kurš ir un kurš nav gejs?
|
|
|