|
|
|
Marts 19., 2015
18:42
Neviens tik ļoti nerūpējas par manas pašapziņas celšanu kā dēls: "Mammu, cik lieliski tu sagriezi pankūkas! Tu esi tik talantīga!"
|
Marts 12., 2015
21:42
Tā kā jaunietim BD grupiņā vairākiem mājās, tai skaitā pašam, ir bebīši, bet vismaz trīs draudzenes gaida, kad piedzims mazās māsas/brāļi, likumsakarīgi, ka viņi savā stapā pārrunā jautājumus par to, kā tad tie bērni īsti rodas un kā tiek no tiem vēderiem ārā.
Vakar no BD pārradās visnotaļ sašutis mans dārgais dēls ar pretenzijām pret saviem vienaudžiem: "Mammu... Viņi man netic, ka bērni nedzimst pa dibenu! Viņi visi domā, ka bērni no vedera tiek ārā pa dibenu!" Es pat nepaspēju neko pateikt, kad viņš turpināja: "Un puiši! Viņi man netic, ka meitenēm ir vairāki caurumi, bet domā, ka meitenes arī čurā tāpat kā kakā - pa dibenu! Es taču zinu, ka tā nav. Tur, kur jābūt oliņām, meitenēm ir paslēpti vēl divi caurumi - čurāšanai un bērniem."
Ir visnotaļ burīgi, ka viņš bez mazakajām šaubām tic rūķiem un Lieldienu zaķiem, bet priecājos, ka ar anaomijas zināšanām jaunietim viss labi. Iespējams, ka citi vecāki nav tik priecīgi par to, ka Krišjānis viņus izglīto jautājumos, kas skar reproduktīvo sistēmu, bet ko darīt?
|
Marts 10., 2015
21:48
13 gadi kopā.
Man šķiet, ka esam kopā jau tik sen, ka, uzlikts uz papīra, tas skaitlis izskatās savādi mazs.
Vai arī es jūtos tik sena. :)
|
Februāris 23., 2015
10:31
Pilnīgs pavasaris.
Gribas raut vaļā visus logus, nomazgāt ziemas putekļus (un mazu plaukstu nospiedumus), izmazgāt aizkarus un sastiept pilnu māju ar ziediem.
Pagaidām gan laikam pietiks ar to, ka uzlikšu lādēties logu mazgātāju. :D
|
Februāris 18., 2015
19:12
Verbūt es pārāk pieķeros cilvēkiem.
|
11:25
Aiz loga zied sniegpulksteņi. Labi, vēl īsti nezied, bet balti deguni pārliecinoši raugās pretī pavasarim.
|
09:43
Vakar jaunietim notika kaut kāds klikšķis un viņš sāka lasīt. Burtus jau ļoti sen zina, bet kaut kā viņi kopā nelikās. Labāk rakstīja - dīvaini, bet vārdu sadalīt pa burtiem viņam šķiet vieglāk kā burtus savilkt kopā vienā vārdā. Lai nu kā, tagad ir amats rokā un tālāk jau treniņa jautājums.
|
Februāris 17., 2015
13:06
Mēģinu spēlēt klavieres. Pirkti tik stīvi un visas basatslēgas aizmirsušās, tāpēc prasa papildus piepūli, lai atšifrētu notis. Arī iemaņas lasīt, vienlaikus ar abu roku pirkstiem trāpot uz pareizajiem taustiņiem, jau sen zudušas. Tāpēc sāku ar sen zināmu skaņdarbu, lai vingrinātos - vismaz ausīm skaidrs, kad šķērsām pirksti lec.
Labi padsmit gadi pagājuši, kopš mūzikas skolas beigšanas un pompozas visu nošu saplēšanas.
|
Februāris 16., 2015
09:17 - 10
10 mēnešus liela Karlīna ir ļoti priecīga Karlīna.
No līdējas pārvērtusies par mazu rāpotāju. Iet pāri visam kā mazs tanks, rāpjas uz palodzes no dīvāna un visur citur, kur vien var uzlīst. Mīļākā atrakcija - no palodzes strauji krist uz galvas dīvānā (man par lielām šausmām, jo galva lokās uz visām pusēm, bet pati spiedz laimē). Kļuvusi daudz stabilāka, veiklāka, bez problēmām uzlasa pat mazas drupačiņas, tā ka ar sīko motoriku arī viss labi - attīstās godam.
Gatavojas arī lielai runāšanai, izpildot dažādus pašizdomātus vingrinājumus ar muti un mēli - šņāc, čāpstina, šmaukstina un staipa mēli uz visām pusēm. Saka arī dažus vārdus, bet pagaidām, lai arī vietā un ar pareizo domu, tikai atkārtošanas režīmā, tāpēc vēl neskaitu kā runāšanu. Piemēram, uz jautājumu: "Gribi dzert?" apstiprinošā atbilde ir: "Dzet." Tāpat saka arī "zeķe", "Lote" un "tēte".
Izteikti sākusi mīļoties un dot bučas. Naktī, kad paņemam blakus uz rīta pusi, aizmieg, man ap kaklu apķērusies.
Ēd praktiski visu, patīk kost lieliem gabaliem, reizēm mēdz aizrīties, bet nu jau smuki iemācījusies pati atklepot un izspļaut traucējošos kumosus. Ļoti daudz dzer ūdeni.
Ik dienu var redzēt kā "pieņemas prātā" un sadomā visādas viltības, saprotot kaut kādas notikumu virtenes - ka, pavelkot dīvāna pārvalku, pultis no atzveltnes nokritīs zemāk, kur var aizsniegt, katālu nolikto karoti var pievilkt klāt ar galdauta palīdzību, ka pakāpjoties uz spilvena var uzrāpties uz TV galdiņa...
Ļoti aktīva un enerģiska. Ikdienā jau pierasts, tikai, noliekot blakus citiem mazuļiem, var ievērot to mazo Duracell zaķi, kas viņā mīt. :)
Vispār briesmas- pāris mēneši un gads jau.
|
Februāris 13., 2015
18:34
Dobelē viena dāma cep TIK jau nu gardu maizi! Pirmo reizi nopirku pieklājības pēc (mazpilsētas laime un prieks - kauns nepirkt no teorētiski zināma cilvēka, kurš tik sirsnīgi Tev grib kaut ko notirgot). Toreiz stiepu mājās un domāju, kāda vella pēc es nopirku tik dārgu maizi? Kas vispār pērk tik dārgu maizi? Vīram nevar teikt, cik maksāja tāds maziņš gabaliņš... Labi, bio-eko-šmeko, bet, būsim godīgi, mani tas ne pārāk satrauc. Taču, kad vakarā piekodām klāt manu pirkumu draudzenes ciema kukulī vestajam Čederas sieram... Mmm... TIK garda! Ar visādām sēkliņām. Kā tāds sāļais cepums. Garoziņa vien kā našķis. Šodien nopirku jau apzināti un krietni vairāk.
|
Februāris 2., 2015
13:51
Lieliskas brīvdienas.
Pirmā nakts ļoti ilgā laika periodā bez bērniem kaut kur blakus istabā vai stāva attālumā. Pirtis, burbuļi, šampanietis, restorāns... Un nakts bez celšanās. Es to biju pelnījusi. :)
Paldies burvīgajai auklei! Jaunieši izskatās ļoti apmierināti ar dzīvi, Krišjānis reportēja, ka viss viņam ļoti paticis, visi viņu klausījuši, pēc vecākiem ilgojies ļoti, bet zinu, ka tas tā - mazliet pielienot. :D Tik Karlīna šodien burtiski pielipusi tā, ka neko padarīt, nekur pakustēties, neko pastrādāt. Kā tāds mazs mērkaķēns, ap kaklu apķērusies visu laiku. Šodien mīļojamā diena.
|
Janvāris 26., 2015
14:51
- Mammu, un ko Tu darīji, kamēr es biju Rīgā?
- Pabiju pie friziera.
- Ak, nē! Man patika, ka Tev bija gari mati...
- Man vēl arvien ir diezgan gari. Tikai taisni.
- Un kad atkal būs krunkaini?
|
Janvāris 20., 2015
18:32 - Mati
Šausmīgi sievišķīgas pārdomas. Pieteicos pie friziera (jūs nevarat iedomāties, cik reti es eju pie frizieriem) un tagad mokos, nevarot saprast, ko tad darīt ar to savu bardaku uz galvas. Pavisam nost nevar griezt, jo Karlīna to vien gaida, kad varēs ieķerties manos matos, pievilkt aiz tiem mani sev klāt un iekost degunā, sirsnīgi iecērtot tajā divus zobus. Un ko ar krāsu? Esmu tik ļoti saaugusi ar rižo, ka man bieži (piemēram, pagājušonedēļ divas svešas sievietes) prasa, vai tā ir mana dabīgā matu krāsa? It kā gribas ko citu. Bet zinu, ka tas tik uz brīdi, jo, apskrējusi līkumu, tāpat kā allaž atgriezīšos pie rudajiem toņiem.
Jā, tādas sievišķīgas pārdomas, kuras noteikti finalizēsies ar to, ka vīrs pat nepamanīs, ka esmu bijusi pie friziera. :)
|
13:44
Redzot kaut kur Rīgas rotājumus zilajos un baltajos toņos, vienmēr atceros, kā 10.klasē, nesen visi satikušies un pieslīpēties sākuši, piedalījāmies skolas konkursā par skaistāk izdekorēto klasi. Mūsu centrālais objekts bija tāds milzīgs zars, kuru cītīgi, rosoties plecu pie pleca, ar mazām otiņām nokrāsojām baltu. Kamēr mūsu šedevrs žuva un gaidīja, kad tam līmēsim klāt dažus akcentus, kaut ko ķiķinot un ākstoties, darījām citas lietas. Bet pēc laiciņa, pievēršoties atkal mūsu baltajam garadarbam, ar atvērtām mutēm noskatījāmies, kā mūsu klasesbiedrene Jūlija, kura pie mums bija pārnākusi no krievu skolas, absolūti ar sevi apmierināta, beidza zīmēt gaiši zilas svītras uz mūsu zara. Tā bija mūsu pirmā pieredze ar slāviskās gaumes izjūtas ienākšanu telpā.
Ja jūs interesē,kas notika tālāk, tad scenārijs bija īss - mēs aizslēdzām klasi un konkursā nepiedalījāmies.
Un tā man vienmēr Rīgas zili baltie rotājumi atgādina šo koku, kuru, lai cik rūpīgi bijām darinājuši, kaunējāmies pēcāk rādīt citiem.
|
Janvāris 18., 2015
16:12 - Karlīnai 9
Jau četras dienas mums mājās ir deviņus mēnešus liels cilvēks.
Neticami, cik ļoti viņa izauga sava astotā mēneša laikā. Konkrētāk - pa Ziemassvētku un Jaungada brīvdienām. No maza tārpiņa pārvērtās divkājainā cilvēkā, kurš ceļas augšā visur, kur vien var pieturēties pie gana stabila atbalsta punkta. Viens mirklis un viņai ir pavērusies jauna palaidnību pasaule - dažādas tehnikas, sveces, brāļa mantas, kas līdz šim slēpās uz augstākiem plauktiem... Atklājusi ksilofona burvību, mašīnas, Lego Duplo. Lego kādu brīdi ir mīļāko mantu saraksta augšgalā.
Otra lieta, kas pēkšņi notikusi ar mūsu bērnu šomēnes - viņa sākusi ēst! Gaļu. Daudz gaļas. Cepešus, meža gaļas, ceptas vistas... Padod tik. Nekādi bērnu biezeņi vai putras viņai nepatīk. Gaļa, dārzeņi, kas cepti kopā ar gaļu un augļi. No tādiem "starpēdieniem" - biezpiens un jogurti garšo. Bet, jā - pirmā nopietnā cilvēka maltīte bija šmorēta meža gaļa ar kartupeļiem, uzdzerot kefīru no manas glāzes. Smalki. :)
Vēl arvien ļoti patīk mūzika un mehāniski radītas skaņas. Spēlē ksilofonu, dauza visu iespējamo ritmā pa cietām virsmām (piemēram, metāla krūzīti ar apdullinošu troksni). Kad sāk skanēt ātrāka dziesma, man viņa jāķer, jo mēdz sākt lēkāt tik enerģiski, ka pati sevi nespēj noturēt vertikāli. Abi ar brāli mēdz mocīt to gudro kucēnu (vai kā viņu sauc) - tas skan, čalis dzied, dāma danco.
Sākusi arī apzināti darīt kaut kādas lietas, lai citiem prieks. Piemēram, saraukt degunu un smieklīgi šņākt. :D Tāpat arī skandālus sarīko - dibens gaisā, deguns gultā un brēc atsperdamās. Ik pa laikam apklust un paskatās, vai es vēl skatos. Ja skatos - brēc tālāk.
Acīm redzami pieaudzis tāds sapratnes līmenis, kad ar viņu runā. "Ēdīsi?" Un dāma kļūst tāda ļoti rosīga un nepacietīga. "Opā?" Un viņa jau ir piecēlusies uz ceļiem, ar rokām gaisā. "Brauksim pēc Krišjāņa uz bērnudārzu?" un visi miegi pāriet, smaida un ģērbjas ar prieku.
Brīžiem sanāk skaists un apzināts "Memme".
|
Janvāris 7., 2015
11:47
Un tā, saliekot galdu atpakaļ apaļu un tikai 4 cilvēkiem ērti lietojamu, mēs noslēdzam svētku sezonu.
|
Janvāris 5., 2015
15:26
Katrs bērns citāds. Arvien skatos un mācos kā knifi, kas lieliski strādājuši ar vienu bērnu, nekādi neder otram.
|
Janvāris 3., 2015
21:16
Pēdējās dienas TIK laiskas un foršas. Ārā neesam bijuši, tik vīru uz bodi pēc paikas aizsūtījām. Daudz filmu, multeņu, galda spēļu un mīļbrīžu. Šodien ar bērniem dejojām rokndrolu, viņi smējās tik skaļi un priecīgi, sevišķi Karlīna, un es domāju - tādu skanīgu smieklu dēļ vien ir dzīvot vērts.
Bet dzīve iet uz priekšu arī tad, ja esi noslēpies no visas pasaules, bez sakariem (pāris nedēļas bezmobilā telefona ir vērtīgs eksperiments). Un dzīves skrējienu vislabāk mums demonstrē Karlīna. Svētku laikā viņa stabili sākusi celties kājās, sēž un lepojas nu jau ar diviem zobiem.
|
21:08
Sveiks, divi tūkstoši piecpadsmitais! Ceru, mēs labi sapratīsimies. Būsim veseli, laimīgi, harmonijā, spēsim sakārtot darbu apjomus, mīlēsim bērnus un cits citu, ticēsim brīnumiem un daudz smaidīsim.
|
Decembris 30., 2014
21:15
Šodienas puteņi liek ieziemoties arvien dziļāk. Negribas tur ārā. Iekšā kamīns, sveces, bērnu blēņas un smiekli, pasaku pilnas filmas, sejas krāsas, segās satīti kaķi un miers. Žēl, ka arī vīruss.
|
|
|