no love, just lies

K - besī!
es - zini, kas man besī?
K - zinot tevi - viss.

izdzēsu visu uzrakstīto, un tā arvien. nav tā, ka būtu noslēpumi, tikai negribas dalīties.

Paslēpu gandrīz visus vēl palikušos publiskos postus, nu man atliek vēl draudziņiem redzamos pazudināt un varēšu būt pavisam noslēpumaina. Nav gan tā, ka man te būtu kādi noslēpumi sarakstīti, vai kas tāds, ko kādam, kas tajā visā nav piedalījies, būtu baigi aizraujoši lasīt, pāļa piedzīvojumi, aizvainojums un liela daļa skumju. Varbūt klabi varētu pārsaukt par "man kādreiz ļoti patika bēdāties un vispār es to daru vēl tagad". Par to, kā es Cēsīs pazaudēju saprašanu vai kā es jutos, kad man solīja sadot pa seju (neesmu dabūjusi, reāli paveicās), jo es darot sliktas lietas (lulz, klanos visu svēto priekšā), tikai man varētu būt vēl mazliet smieklīgi palasīt un padomāt ko tādu kā "ohh, tie tik bija laiki", varbūt Patai vēl, jo viņa visur piedalījās, bet tam jau viņai ir sava klabe. Vairāk kā tūkstotis postu, kuri lielākoties tikai man pašai ir saprotami, jo kurš svešs tad var zināt, cik lieliski ir bijis pazust no visa Cēsu dzīvoklī (jā, visas trakās lietas paliek tur) un ka tie K, kas parādās, nav viens un tas pats cilvēks. Man ir divi K. Un vēl es sev pati esmu K. KKK, haha.

un visi raksta pārskatus par 2012. gadu. man patīk palasīt. sapratu, ka man īsti nav, ko teikt. tas, kas man liekas tiešām īpašs notikums, nu, to nevar tā stāstīt, tad jau tas nebūtu īpaši.
vajadzētu katru dienu svinēt tik pat ļoti kā jauno gadu, nu ne ēdiena un alkohola ziņā, bet sajūtu gan. ar vēlmi darīt labāk, darīt vairāk, radīt, domāt, kustēties, kļūt par labāku cilvēku, pateikt nē sliktāk lietām un tā katru rītu un tad izturēt līdz vakaram. vispirms būtu jāiemācās izturēt dienu, tad var varbūt pamazām cerēt, ka izdosies gadu tā noturēties. bet nu veiksmes visiem.


2012. gada atslēgas vārdi - TĪĢERIS.

Kopš Pēteris man atklāja laimes formulu (es, protams, varu padalīties, domāju viņam nebūtu nekas iebilstams, tātad, dienā ir jāapēd vismaz viens saldējums un jāklausās sava mīļākā dziesma un tad tu būsi laimīgs), jūtos tā, ka neizmantotu iespēju, ko šīs formulas zināšana man piedāvā. Tā vietā, lai patiešām apēstu saldējumu, kamēr skan mana mīļākā dziesma, es tikai pasmīnu un viss. Muļķīgi kaut kā. Un vēl tas, ka es nemaz nezinu par mīļāko dziesmu. Kādreiz zināju un pat nedomāju par to, ka vienā brīdī tā vairs nebija, nemeklēju neko vietā, nejutu neko tādu, kas vēlētos tur būt. Protams, ir dziesmas, kuras man ļoti patīk, bet vienu konkrētu izdalīt nevaru. Varbūt man vajadzētu uztaisīt izlasi un klausīties to, kamēr ēdu saldējumu. Šokolādes un ar šokolādes gabaliņiem. Es gan šaubos, ka tuvākajā laikā ko tādu tiešām izdarīšu, ko vienmēr taču ir svarīgākas lietas. Vai ir vēl kāda laimes formula? Tāda, ko varētu ātri īstenot ikdienas steigā, kaut kur starp gultas saklāšanu un brokastošanu, jo negribas jau celties agrāk tik tāpēc, lai veltītu laiku laimīgai būšanai, neizklausās loģiski, nevar racionāli pamatot, neder.

ja ko vajag - zvaigzniit iekš gmail