no love, just lies

Kopš Pēteris man atklāja laimes formulu (es, protams, varu padalīties, domāju viņam nebūtu nekas iebilstams, tātad, dienā ir jāapēd vismaz viens saldējums un jāklausās sava mīļākā dziesma un tad tu būsi laimīgs), jūtos tā, ka neizmantotu iespēju, ko šīs formulas zināšana man piedāvā. Tā vietā, lai patiešām apēstu saldējumu, kamēr skan mana mīļākā dziesma, es tikai pasmīnu un viss. Muļķīgi kaut kā. Un vēl tas, ka es nemaz nezinu par mīļāko dziesmu. Kādreiz zināju un pat nedomāju par to, ka vienā brīdī tā vairs nebija, nemeklēju neko vietā, nejutu neko tādu, kas vēlētos tur būt. Protams, ir dziesmas, kuras man ļoti patīk, bet vienu konkrētu izdalīt nevaru. Varbūt man vajadzētu uztaisīt izlasi un klausīties to, kamēr ēdu saldējumu. Šokolādes un ar šokolādes gabaliņiem. Es gan šaubos, ka tuvākajā laikā ko tādu tiešām izdarīšu, ko vienmēr taču ir svarīgākas lietas. Vai ir vēl kāda laimes formula? Tāda, ko varētu ātri īstenot ikdienas steigā, kaut kur starp gultas saklāšanu un brokastošanu, jo negribas jau celties agrāk tik tāpēc, lai veltītu laiku laimīgai būšanai, neizklausās loģiski, nevar racionāli pamatot, neder.