no love, just lies

Paslēpu gandrīz visus vēl palikušos publiskos postus, nu man atliek vēl draudziņiem redzamos pazudināt un varēšu būt pavisam noslēpumaina. Nav gan tā, ka man te būtu kādi noslēpumi sarakstīti, vai kas tāds, ko kādam, kas tajā visā nav piedalījies, būtu baigi aizraujoši lasīt, pāļa piedzīvojumi, aizvainojums un liela daļa skumju. Varbūt klabi varētu pārsaukt par "man kādreiz ļoti patika bēdāties un vispār es to daru vēl tagad". Par to, kā es Cēsīs pazaudēju saprašanu vai kā es jutos, kad man solīja sadot pa seju (neesmu dabūjusi, reāli paveicās), jo es darot sliktas lietas (lulz, klanos visu svēto priekšā), tikai man varētu būt vēl mazliet smieklīgi palasīt un padomāt ko tādu kā "ohh, tie tik bija laiki", varbūt Patai vēl, jo viņa visur piedalījās, bet tam jau viņai ir sava klabe. Vairāk kā tūkstotis postu, kuri lielākoties tikai man pašai ir saprotami, jo kurš svešs tad var zināt, cik lieliski ir bijis pazust no visa Cēsu dzīvoklī (jā, visas trakās lietas paliek tur) un ka tie K, kas parādās, nav viens un tas pats cilvēks. Man ir divi K. Un vēl es sev pati esmu K. KKK, haha.