| Svētdiena |
[5. Mar 2006|17:08] |
Ir diezgan labi.
Vakar pirmo reizi kioskā pirku Svētdienas Rītu. It kā tur bija viens labs raksts. Nu tas raksts nebija tik labs, bet daži citi gan.
Ārā snieg. Skaisti.
Es varu būt iekšā.
Ļoti vajag saņemties.
Gribas pagulēt.
Ideja - draugi varētu par citiem draugiem rakstīt "lietošanas pamācības" - piemēram, par mani varētu rakstīt, ka no rītiem patīk gulēt. Sestdienas rītos mīlu ...; Svētdienās noteikti ...; Garšo...; No filmu žanriem patīk... utt.
Un tad tādu gatavu sarakstu varētu iedot jaunajiem draugiem, ar kuriem attiecības tikko tiek uzsāktas. Lai mazāk pārpratumu. Pārteigumi nekur nepazudīs. Neesam jau vienkārši mehānismi - visu paredzēt nevar. |
|
|
| Iemīlēšanās |
[29. Sep 2005|22:59] |
Nezinu, vai tā ir visiem, bet esmu dzirdējusi, ka visu dzīvi ietekmē pirmā iemīlēšanās.
Un tad es sāku domāt, kāpēc mani saista vai patīk zināma tipa vīrieši. Briesmīgākais, ka sapratu, ka pirmā skūpstīšanās, ir notikusi bez mīlestības - 3 gadu vecumā bērnudārzā. Tas bija ja ne gluži zinātnisks pasākums, tad pilnīgi noteikti sevis izzināšana. Un ar šo puisi mūs saista tikai trīs kopīgi izlaidumi un klases salidojumi, bet tādi kadri, kā viņš, man nepatīk.
Labi, atgriežoties pie iemīlēšanās. Sanāk tā, ka pirmoreiz esmu bijusi iemīlējusies savā kaimiņā, kurš bija 2 gadus vecāks par mani. Mums bija kopīgas rotaļas, spēles, mājas, šķūnīši, draugi un atklājumi. Mēs draudzējāmies līdz laikam, kad es sāku iet skolā. Un viņam bija ļoti zīmīga ārējā pazīme. Un tad šī ārējā pazīme mani automātiski piesaista daudzos vīriešos, par kuriem es varētu teikt, ka man patīk.
Man dažreiz uznāk liela vēlme viņu tagad uzmeklēt, lai uzzinātu, ko viņš dara, kā viņam iet, vai jau nav precējies un tā. Bet draugiem.lv viņš nebija. Un arī cilvēki, kuri būtu varējuši ar viņu mācīties vienā skolā pēc tam, kad viņš pameta mūsu mājas, viņu neteicās pazīstam. Neko. Tikai tāda kā nostaļģija. |
|
|
| par pēcnāves vēstuli |
[26. Sep 2005|22:31] |
Jums nekad nav gribējies uzrakstīt pēcnāves vēstuli? Varētu jau testamentu, bet nav pārāk daudz ko novēlēt un man nav iebildumu, ka tas tiek sadalīts likumā paredzētajā kārtībā.
Ar mani viss ir kārtībā - es neesmu pašnāvniece. Bet tā padomāju, ka būtu labi, ja būtu tāda pēcnāves vēstule, ko varētu atrast pēc manas nāves, kas būtu iestājusies vai nu sirds mazspējas gadījumā vai arī kādā nelaimes gadījumā. Un tur būtu rakstīts viss tas, ko es dzīves laikā nebūtu uzdrošinājusies pateikt vai arī vienkārši nebūtu paspējusi pateikt. Tikko sāku apdomāt šādas vēstules saturu un tā vien šķiet, ka tas varētu būt patiesākais, ko jebkad būtu rakstījusi, jo tas būtu mans pēdējais vēstījums. Lai gan - vai tiešām varētu iztikt bez meliem? Savādi. Šķiet, ka mēs piedzimstam ar meliem, droši vien arī nomirstam. Jautājums, kur paliek mūsu meli. Jo es ticu, ka pēc nāves mēs beidzot uzzinām patiesību.
Mirt es netaisos, bet gribas sagatavoties. Mani baida fakts, ka es kaut ko būtu nepaspējusi izdarīt.
Bet ar mani tiešām viss ir kārtībā. Tikai sirds nervi nedaudz uzdod. |
|
|
| Skumstu... |
[26. Sep 2005|15:28] |
| [ | Oma: |
| |  rejected | ] |
Gribas nolīst maliņā, paraudāt, pamest akmeņus ūdenī un aizmirst. Bet - nav laika tam. Patiesībā nav laika arī savākties, tāpēc nedrīkst sašļukt.
Labi, būšu supergovs un bez emocijām novadīšu nākamā gada budžeta plānošanas sēdi. |
|
|
| Dzīve, b** |
[22. Sep 2005|01:33] |
Dzīvē ir vairāki briesmīgi posmi:
1) atkarība no vecākiem;
2) neatkarība no vecākiem, bet materiālu problēmu pavadīts laiks;
3) tev ir daudz draugi, bet viņiem visiem ir otrās pusītes - viņiem vairs nepietiek laika tev;
4) tev ir daudz draugi, bet viņi sāk savstarpēji apprecēties - viņiem galīgi vairs nav laika tev;
5) tev ir daudz draugi, bet viņiem sāk dzimt bērni - viņi noteikti par tevi ir aizmirsuši (ja vien tu nepiesakies par bērnaukli);
6) tev ir daudz draugi, bet viņi sāk šķirties un dalīt mantu - viņi atceras tevi, lai paraudātu uz tava pleca;
7) atkarība no citiem cilvēkiem, kas varbūt ir tavi bērni, varbūt valsts un pansionāta darbinieki.
Uzminiet, kurā posmā esmu es?
Nav jau tik traki, bet tomēr. Ja nedzīvojam komūnās, tad sakarā ar priecīgiem notikumiem dzīvē, mēs attālinamies no draugiem.
UPD: tikko tā padomāju un sapratu, ka tas 2. punkts ne tuvu nav tas briesmīgākais - uz pārējo fona. Gandrīz vai prasās izņemt, bet lai nu paliek. |
|
|
| Mans nelielais ceļojums |
[6. Sep 2005|16:44] |
Kā jau pirms tam rakstīju - dodos uz Usmu. Tas pateicoties ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) braalis semināram. Patīkami vienmēr braukt pa Venstpils šoseju - bišķiņ māju sajūta rodas (manas mājas nav Venstpils šoseja), diezgan labs ceļa stāvoklis dažos posmos, skaisti skati paveras acīm.
Iebraucot Usmā sapratu, ka tomēr aizmirstu vietas un virzienus, cilvēkus un lietas. Bet bija ok. Labi, ka braalis orientējās. Pirmais cilvēks, kuru tur satiku, bija pazīstams. Parādīja apkārtni, pastāstīja dažus sīkumus, kas uz manu darbu attiecas. Tad jau parādījās pārvaldniece, kas visas iekštelpas izrādīja un par praktiskām lietām runāja. Viss labi, viss sarunāts. Esmu garantijas vēstule. Beigās vēl ar laivu pa Usmas ezeru izbraucām. Diezgan tuvu Moricsalai. Šodien bija lieliski piemērota diena tam. Skaisti.
Mājupbraucot cietām Spuņciemā no čaklajiem ceļu policistiem. Nekas. Viss tomēr beidzās ar brīdinājumu. braalis viens no pieņēmumiem, ka tas manas mirkšķināšanas dēļ. Es jau neko, pilnīgi neko. Vismaz tā nedomāju.
Ārpus Rīgas degvielas cenas kā kurā vietā - dažviet cena kā vakar, dažviet gandrīz Statoila cena, dažviet vispār - cenas netiek norādītas. |
|
|
| Kārtējās pārdomas |
[5. Sep 2005|18:36] |
Pērkot biļeti, satiku savu kursa biedreni.
Kādu laiku (apmēram gadu) nebijām redzējušās un kur nu vēl runājušās. Secinājumi: mums ir viens dzimšanas gads; vienā gadā iestājāmies universitātē; vienā gadā beigsim universitāti (par gadu vēlāk nekā sākotnēji plānots).
Viņai ir darbs. Man ir darbs.
Viņai ir vīrs. Man -.
Viņai ir dēls. Man -.
Kura no mums lietderīgi izmanto laiku?
Jūs tikai nepadomājiet, ka es te sūdzos, vai esmu neapmierināta. Es tikai domāju. Kā parasti. |
|
|
| 30. augusts |
[30. Aug 2005|19:41] |
Tikko atjaunoju mūzikas centra pults darbību. Tikai šodien izdevās atrast visas nepieciešamās detaļas, lai uzladētu akumlatorus (tā iet ar pašgatavotiem lādētājiem un izklaidīgiem cilvēkiem). Bet tagad prieks tik liels - līdz ausīm. Varēs atkal izmantot visas patīkamās pults funkcijas.
Kaut kad rakstīju par to, ka igauņiem nedrīkst ļaut braukt Rīgas ielās. Bet arī agresīviem lietuviešiem šo izpriecu vajadzētu liegt. Nepietiek, ka viņi gandrīz mani apgāza, garām skrienot, viņi vēl uz gājēju pārejas centās mani nobraukt.
Vai ir vērts sūdzēties par klientu apkalpošanu Unibankā? Jau otro dienu testēju tuvākās filiāles darbību un man nepatīk, kā viņi strādā. Labi, ka darba periodā tuvākas ir citas bankas un filiāles.
Turpinu iepazīt rajonu - mani viss iepriecina, tikai pilnīgai laimei vajadzētu kādu Rimi Hypermarketu un vēl kādu jaukāku kafejnīcu, bet kopumā - man ir viss, ko es vēlos pāris soļu attālumā.
Biju darbā. Un strādāju līdz pat 19.11. Jo neviens cits nevarēja aiziet uz pārstāvju tikšanos. Bet nekas. Lai pavisam nenotrulinātos atvaļinājumā, der pa laikam arī nopietnu cilvēku sabiedrībā pabūt.
Šovakar varēs mani sastapt internetā. Priekā! |
|
|