Jā, par to akmens mešanu es arī atceros. Bet tas parasti notiek jau tad, kad kādu brīdi esmu nodarbojusies ar nosodīšanu. Un es arī zinu, kāpēc tas tik ļoti patīk - tāpēc, ka uz nelielu brīdi liekas, ka sevi paaugstini - es taču esmu labāka. Es nekad tā nedarītu. Un manā žurnālā droši var rakstīt daudz - to par slimību neuzskatu. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja kāds cilvēks izdara kaut ko, kas ir tik ļoti pretrunā maniem vien savai lietošanai paredzētajiem principiem, ka ienāk prātā doma "es nekad tā nedarītu", tas cilvēks man vienkārši pārstāj eksistēt. Pat, ja ikdienā sveicināmies un kaut ko runājam, zinu, ka tā vienmēr būs tikai runāšana runāšanas pēc un uz šo cilvēku nekad vairs nepaļaušos. Kurš pārkāpj robežu vienreiz, visticamāk, darīs to arī turpmāk, tāpēc uzmanīties ir tikai likumsakarīgi. Vai tā "uzmanīšanās" neietver arī slēptu nosodījumu - nezinu, drīzāk vienkārši padomāju, ka tas nav "my level" cilvēks, tāpēc jāturas pa gabalu. Nu redz, eku arī nosodīšana un sevis paaugstināšana. Un es vēl par akmeņu mešanu rakstu :)

(Reply to this) (Parent)