|
[17. Maijs 2007|15:10] |
Un tad kādā jaukā dienā tu saproti, ka esi smagi slims - garīgi. Un saproti, ka ārstēties vajag ar skubu, jo sāc apdraudēt līdzcilvēkus. Es nezinu, vai es nebūšu saplēsusi visus traukus un sagāzusi mēbeles līdz vakaram. Un es nezinu, vai drīz nesākšu ar fizisku vardarbību nodarboties. Varbūt mājās jātur vairs tikai sviesta naži? Un tas viss jau ir pārāk ielaists. Viens neapdomīgs solis un uz laiku laikiem mani piespiedu kārtā ārstēs. Vismaz līdz šim nodokļos samaksātā nauda tiks godam notērēta. |
|
|
Comments: |
Mhm, man domāt, ka tad, kad ir tūdīgi, cilvēks par visko sagruzījas, sākot ar smagām garīgām slimībām, un beidzot ar aiziešanu no dzīves. Galvenais tūdus mazāk personiski ņemt. Un par fizisko runājot - mok apvelc kedas un apskrien kādus daudzus apļus pa Vērmanīti?
Žēl. Tad mok kkā citādāk pakusties, kaut vai aizej pastaigā līdz Juglai un atpakaļ...
Es neizskatos tā, ka vajadzētu iet ārā no mājas. Es nevaru beigt raudāt. Un es negribu ar to mulsināt ar mani nesaistītus cilvēkus.
Oi, izskaties, neizskaties, neba precēties ej. Uzliec saulenes, neredzēs. Un vispār, 99% daļa cilvēku ir tik ļoti aizņemti paši ar sevi, ka neko apkārt nemana enivei. | |